Es pasmējos.
— Nu ko tad tevi tur turēt? Mēs taču jau sen dzīvojam kā kaimiņi. Ne cieņas, ne siltuma.
Viņš uzrūca:
— Nav atbalsta? Es tev atstāju visu, ko esmu nopelnījis!
Es nopūtās, mierīgi sacīdama:
— Jā, dzīvoklis ir mans, mašīna ir mana. Tātad, dārgais, lai veicas!
Kad aiz viņa aizcirtās durvis, es sajutu dziļu apziņu par to, cik ilgi dzīvoju svešu cilvēku dzīvi.
Taču ļaut sev iemigt bēdās es neplānoju. Iegādājos kleitas, kuras agrāk nebiju izvēlējusies kā precēta sieviete. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem devos pie friziera, mainīju matu griezumu un uztaisīju manikīru. Lūpas nokrāsoju ar sarkanu lūpu krāsu un ar smaidu skatījos spogulī.
— Sandra, jūs tiešām esat kā uzplaukusi! — piezīmēja kaimiņiene. — Varbūt tā ir mīlestība, kas dod sparu?
— Ak, drīzāk tās trūkums! — pasmējos es.
Taču tiklīdz sāku izbaudīt šo jauno dzīvi, pie durvīm atskanēja pēkšņa klauvēšana.
— Atver! Mana atslēga neder!
— Protams, tāpēc atslēga neder, — atbildēju, neatverot durvis. — Es mainīju slēdzenes.
— Lūdzu, atver! Es sapratu, ka kļūdījos. Tu esi vienīgā, kuru es patiešām mīlu.
Es piespiedu pieri pie durvīm un pasmaidīju.
— Varbūt tev vienkārši vairs nav kur iet?
Aiz durvīm iestājās klusums. Pēc tam dzirdēju, kā viņš soļoja pa kāpnēm lejā.
Naivs bija viņš, ja domāja, ka es gaidīšu. Nē, tagad man ir sava dzīve, un tā man ļoti patīk.
Ko tu domā? Dalies savās domās komentāros!
