Sanita stāvēja istabas durvīs, noslaukot mitrās rokas priekšautā. Sandi, mums saulespuķu eļļa beigusies, un veļas pulvera ir atlicis tikai vienai mazgāšanas reizei, – viņa teica. Vajadzētu iegriezties veikalā, saraksts ir sakrājies liels.
Sandis, neatraujoties no televizora ekrāna, kur rādīja spraigu futbola maču, vien neapmierināti paraustīja plecu. – Sanit, nu tu taču zini situāciju, – viņš novilka, pat nepagriežot galvu. – Mūsu rūpnīcā atkal kavējas algas. Cehā priekšnieks teica, ka prēmijas šomēnes neredzēt kā savas ausis. Es tev aizvakar atdevu pēdējos divus simtus eiro. Iztiec, kā vari.
Sanita smagi nopūtās. Šo “iztiec” viņa dzirdēja pēdējos pusgadu nemitīgi. It kā ģimenes budžets būtu gumijas izstrādājums, kas var bezgalīgi stiepties. Viņa klusējot atgriezās virtuvē, atvēra ledusskapi un skumīgi paskatījās uz vienīgo sālīto gurķu burku un katlu ar vakardienas zupas atliekām. Zupa bija liesa, no vistu muguriņām, jo normālu gaļu viņi nebija pirkuši jau trīs nedēļas.
Sanita strādāja par vecāko māsiņu. Viņas alga bija stabila, bet neliela. Agrāk, kad Sandis atnesa mājās labu naudu, viņi dzīvoja pavisam pieklājīgi: reizi gadā brauca pie jūras, atjaunoja drēbes, un ledusskapis vienmēr bija pilns. Bet tad, kā teica vīrs, uzņēmumā sākās krīze. Algu samazināja, prēmijas atcēla, un tagad viņš atnesa mājās nieka kapeikas, kuru tik tikko pietika komunālo pakalpojumu apmaksai un viņa paša benzīnam.
Viss pārtikas un sadzīves vajadzību slogs gulās uz Sanitas pleciem. Viņa ņēma papildu maiņas, dežurēja brīvdienās, lai kaut kā savilktu galus. Bet Sandis… Sandis nāca no darba noguris, apgūlās uz dīvāna un cieta no pasaules netaisnības, pieprasot pilnvērtīgas trīs ēdienu vakariņas.
– Iztiec, – Sanita nočukstēja, skatoties uz tukšo sviesta trauku.
Nākamajā dienā pēc darba Sanita, kā parasti, iegriezās lielveikalā. Viņa ilgi stāvēja pie gaļas letes, pētot sulīgos cūkas kakla gabalus, bet beigās paņēma vistu iepakojumu. Lēti un sātīgi. Ja ilgi sautē ar skābu krējumu, sanāk diezgan ēdams ēdiens. Kasē viņa izņēma no maka visu līdz pēdējai kapeikai. Līdz avansam bija atlikušas trīs dienas, bet makā – tukšums.
Vakarā, kamēr vistiņas burbuļoja uz plīts, Sanita nolēma noslaucīt putekļus priekšnamā. Sandis jau gulēja, saguris no sātīgajām vakariņām un pāris alus bundžām, kuras viņš, pēc viņa teiktā, nopircis “par ietaupītajām kapeikām”.
Sanita paņēma vīra jaku, lai to pakārtu taisnāk, un sajuta, ka iekšējā kabatā kaut kas ir. Viņa zināja, ka nav labi līst kabatās, bet ieradums pārbaudīt drēbes pirms mazgāšanas nostrādāja automātiski. Roka sataustīja salocītu papīra lapu.
Tas bija čeks
Bet ne no pārtikas veikala. Tas bija čeks no bankomāta, izsniegts burtiski šovakar, 18:45. Sanita atlocīja papīru un sajuta, ka zeme pazūd zem kājām. «Konta atlikums: 3450 eiro». Sanita samirkšķināja acis, domājot, ka viņai izrādījās. Varbūt komatu nepareizi ieraudzīja? Nē, cipari bija skaidri. Turklāt nedaudz augstāk bija rinda par pēdējo operāciju: «Darba algas ieskaitīšana: 780 eiro».
Septiņsimt astoņdesmit eiro. Bet mājās viņš atnesa divus simtus. Teica, ka tas ir viss, ko iedeva.
Sanita lēnām nolaidās uz pufa priekšnamā. Galvā dūca. Viņa atcerējās, kā pirms mēneša staigāja vecajos zābakos, kas laida cauri ūdeni, jo Sandis teica: “Sanit, nu pacieties, naudas nav pavisam.” Tas pat nebija aizvainojums, bet īsta nodevība. Kamēr viņa ekonomēja uz tēju, viņš krāja simtiem tūkstošu. Kam? Jaunai mašīnai? Citai sievietei?
Sanita uzmanīgi ielika čeku atpakaļ kabatā. Viņai gribējās ielauzties guļamistabā, satricināt vīru un iesviest viņam šo papīru sejā. Bet viņa savaldījās. Tas neko neatrisinās. Viņš sāks attaisnoties, melot, teikt, ka krāj pārsteigumam vai ka tā ir bankas kļūda.
Nē, šeit jārīkojas citādi. Sanita atgriezās virtuvē, izslēdza plīti. Gatavās vistas smaržoja labi, bet apetīte bija pilnībā pazudusi. Viņa pārlika ēdienu traukā, bet nenolika to kopējā ledusskapī, bet ielika savā somā, ar kuru gāja uz darbu.
«Ja naudas nav, tad naudas nav,» viņa nodomāja.
Naudas nav un nebūs
No rīta Sanita aizgāja uz darbu agrāk nekā parasti, pat nepagatavojusi vīram brokastis. Uz galda atstāja tukšu šķīvi un zīmīti: “Atvaino, produkti beidzās, naudas nav. Iedzer ūdeni.” Pusdienu pārtraukumā viņa aizgāja uz ēdnīcu un pirmo reizi ilgu laiku paņēma sev ne tikai salātus, bet pilnvērtīgu gulašu ar kartupeļu biezputru, kompotu un bulciņu. Paēda sātīgi, ar baudu.
Vakarā viņa atgriezās mājās viegli. Nekādu smagu somu, nekādu maisiņu. Rokas brīvas, mugura taisna. Sandis viņu sagaidīja koridorā. Viņa izskats bija neapmierināts. – Sanit, kāpēc tu tik vēlu? Esmu izsalcis kā vilks. Ledusskapī pat olu nav. Tu iegriezies veikalā? Sanita mierīgi novilka mēteli, noāva apavus un iegāja istabā.
– Nē, Sandi, neiegriezos. – Kā, neiegriezos? – viņš sekoja viņai. – Un ko mēs ēdīsim vakariņās? – Nav ko vakariņot, – Sanita apsēdās uz dīvāna un paņēma grāmatu. – Es tev teicu aizvakar – naudas nav. Avanss tikai parīt. Es šodien darbā dzēru tikai tēju. Un tu pacieties. Krīze taču.
Sandis izvalstīja acis. – Tu joko? Un kur zupa? Un otrais? Tu taču vienmēr kaut ko izdomāji! – Fantāzija beidzās, mīļais. Kotletes no gaisa nelīp. Tu taču pats teici – naudas nav. Es savas kapeikas iztērēju komunāliem un braukšanai. Viss, budžets ir tukšs. Sandis pastāvēja istabas vidū, atverot un aizverot muti. Acīmredzot viņš gaidīja, ka Sanita, kā parasti, radīs brīnumu: aizņemsies no draudzenes, izņems no rezerves, kas it kā ir katrai sievietei, vai vienkārši atradīs ēdienu skapju dziļumos.
– Nu tu dod… – viņš novilka. – Un ko man darīt? – Nu, iedzer ūdeni. Vai ej gulēt agrāk, miegā bads nav tik jūtams.
Sandis sadusmojās
Viņš aizcirta durvis un aizgāja uz virtuvi. Sanita dzirdēja, kā viņš grabināja skapīšus, atvēra un aizvēra ledusskapi, čaukstināja ar putraimu paciņām. Atklāja, acīmredzot, sauso makaronu atliekas, jo drīz vien ož pēc vārītas mīklas. Sanita pasmaidīja. Tukši makaroni bez eļļas un desiņām – lielisks ēdiens miljonāram ar trīssimt tūkstošiem kontā.
Nākamajā dienā stāsts atkārtojās. Sanita atkal sātīgi paēda pusdienās darbā, nopirka sev pa ceļam mājās kafijas glāzi un kūciņu, ko ar baudu apēda parkā uz soliņa, baudot klusumu. Mājās viņa atnāca paēdusi un mierīga.
Vakarā Sandis demonstratīvi saģērbās un aizgāja. Atgriezās pēc stundas, smaržojot pēc šašlika. Sanita neko neteica, tikai atzīmēja pie sevis, ka nauda šašlikam viņam atradās uzreiz. Līdzi viņš neko neatnesa. Tā pagāja nedēļa. Tā bija dīvaina nedēļa. Sanita pārtrauca gatavot, pārtrauca mazgāt traukus pēc vīra (viņš atstāja netīros šķīvjus uz galda, bet viņa tos principā neaiztika), pārtrauca mazgāt viņa drēbes.
– Pulvera nav, – viņa atbildēja uz viņa pretenzijām par netīrajiem krekliem. – Beidzās. Nav par ko jaunu nopirkt.
Sestdienas rītā Sanita pamodās no patīkamas smaržas. Smaržoja pēc ceptām desām un olām. Viņa izgāja virtuvē. Sandis sēdēja pie galda un ar apetīti ēda olu kulteni ar tomātiem un doktores desu. Viņa priekšā stāvēja dūmojoša kafijas krūze un šķīvis ar sviestmaizēm ar sieru.
Ieraugot Sanitu, viņš aizrijās, bet ātri savācās. – O, pamodies. Nu, sēdies, ja gribi. Es te… atradu nedaudz sīknaudas ziemas jakā, aizgāju uz veikalu. Sanita apsēdās pretī. Uz galda gulēja dārgas desas iepakojums, labs siers, desmit izvēlētas olas. «Sīknauda jakā,» viņa pasmaidīja pie sevis. – Paldies, es neesmu izsalkusi, – Sanita meloja. Viņai gribējās redzēt, cik tālu viņš ies. – Bet tu ēd, ēd. Tev spēks vajadzīgs.
Sandis košļāja, centīgi novēršot acis. Viņam bija neērti ēst zem sievas vērīgā skatiena, bet bads bija spēcīgāks. – Klausies, Sanit, – viņš sāka, pabeidzis sviestmaizi. – Nu, beigsim šo cirku. Es aizņēmos no Mārtiņa piecdesmit eiro. Te, ņem. Aizej normāli uz veikalu, uzvāri zupu. Nav iespējams tā dzīvot.
Viņš nolika uz galda piecdesmit eiro banknoti
Sanita paskatījās uz naudu, tad uz vīru. – Aizņēmies no Mārtiņa? – viņa pārjautāja. – Redz, cik labs Mārtiņš. Un ar ko tu atdosi? Algas taču nav. – Atdošu kaut kā! – Sandis atcirta. – Kāda tev starpība? Ej uz veikalu.
Sanita paņēma banknoti, pavicināja to rokās. – Labi. Es aiziešu uz veikalu. Bet nopirkšu tikai to, kas vajadzīgs man. Bet tu ēd pie Mārtiņa, ja viņš ir tik dāsns. – Ko tu runā?! – Sandis piecēlās. – Es tev naudu devu! Kopējo! Ģimenei! – Ģimenei? – Sanita arī piecēlās. Viņas balss zvanīja kā nospriegota stīga. – Un kad tu saņēmi septiņdesmit astoņus tūkstošus trīs dienas atpakaļ, tā bija kurā nauda? Personīgā? Un trīs simti četrdesmit pieci tūkstoši tavā kontā – tas ir kurš fonds?
Sandis sastinga. Viņa seja sākumā nobalēja, pēc tam parādījās sarkani plankumi. Viņš atvēra muti, aizvēra to, atkal atvēra. – Tu… tu lien pa manām kabatām? – viņš beidzot nošņācās. – Tu mani izspiegoji? – Nepacel balsi, Sandi. Es atradu čeku nejauši, kad kārtoju tavu jaku. Un zini, kas ir visnepatīkamākais? Ne tas, ka tu slēp naudu. Bet tas, ka tu skaties, kā es skaitu kapeikas, kā atsakos no visa, kā staigāju plīsušos zābakos, un pie tam mierīgi ēd manu zupu, kas pirkta par manu naudu!
Vai tev nav kauns? – Es krāju! – Sandis teica. – Es krāju mums mašīnai! Mana mašīna vairs nebrauc! Es gribēju pārsteigumu sagādāt! A tu… tev tikai naudu vajag! – Pārsteigums? – Sanita rūgti iesmējās.
Viņa nolika piecdesmit eiro banknoti atpakaļ uz galda. – Paņem savu naudu. Un nopērc sev par to biļeti. – Kur? – Sandis apstulba. – Uz gaišo nākotni. Vai pie mammas. Vai uz īrētu dzīvokli. Man vienalga. Es vairs negribu dzīvot ar cilvēku, kurš mani uzskata par apkalpi un muļķi. – Tu mani dzen prom? Naudas dēļ? – Sandis skatījās uz viņu ar patiesu nesapratni. Viņam situācija izskatījās pavisam citādi: nu, viltīgi rīkojās, nu, piespieda rezervi, bet taču lietas labā! – Ne naudas dēļ, Sandi. Attieksmes dēļ.
Pagāja mēnesis.
Sanita atgriezās no darba nesteidzīgi. Laiks bija brīnišķīgs – maija sākums, ceriņi jau uzņēma krāsu, gaisā smaržoja pēc svaiguma. Viņa iegāja savā iecienītākajā lielveikalā. Nesteidzoties pagāja gar rindām.
Grozā nonāca: burciņa sarkanā ikra (ar akciju, bet tomēr), gabals laba siera ar pelējumu, pudele sausa baltvīna, svaigi dārzeņi, foreles steiks.
Kasē viņa norēķinājās ar karti, uz kuras tagad vienmēr bija nauda. Izrādījās, ka vienai dzīvot ir daudz lētāk. Komunālie pakalpojumi kļuva mazāki (ūdens un elektrības patēriņš samazinājās vairākas reizes), produktu vajadzēja pavisam nedaudz. Pazuda izdevumi par alu, cigaretēm, bezgalīgiem “dod benzīnam”, “dod rezerves daļām”.
Lasi vēl: No 2026.gada 1. marta stājas spēkā izmaiņas arī uz Tehnisko apskati: ”Tas ir jādara un punkts”
Sanita atnāca mājās, ieslēdza savu iemīļoto mūziku. Pagatavoja zivi, ielēja vīnu. Apsēdās pie loga, skatoties uz saulrietu. Telefons nozvanījās. Ziņa no Sandis. «Sanit, sveika. Kā tev tur iet? Varbūt satiksimies, parunāsim? Es sapratu. Biju nepareizs. Tā mašīna… Es to nenopirku. Nauda ir. Sāksim no jauna? Man tevis pietrūkst.»
Sanita paskatījās uz ekrānu, iedzēra malku auksta vīna. Viņa izdzēsa ziņu un bloķēja numuru. – Man arī pietrūka, – viņa teica savam atspulgam tumšajā loga stiklā. – Sevis. Normālas dzīves. Un vairāk es to nevienam neatdošu.
Nākamajā dienā Sanita nopirka sev jaunus zābakus. Dārgus, no mīkstas ādas, itāļu. Un ceļazīmi uz Kanāriju salām uz divām nedēļām. Naudas, ko viņa atlicināja no “atbrīvotās” algas daļas, tieši pietika.
Secinājumi ko varam gūt
Šis stāstījums par ģimenes attiecībām un finansiālo nodevību sniedz dziļas atziņas par pašcieņu, patiesības nozīmi partnerībā un to, kā ekonomiskās lomas transformē personiskās attiecības.
Atziņa: Attiecību patiesā “krīze” sākas nevis ar ekonomiskām grūtībām, bet ar patiesības trūkumu un aprēķinu. Uzticības zaudēšana ir neatgriezeniska, jo tā atklāj partnera rakstura trūkumus.
Stāsts skar tradicionālās lomu sadales sāpīgo aspektu, kur vīrietis uzskata, ka sievietes pienākums ir nodrošināt sadzīvi un ēdienu, neatkarīgi no ekonomiskās situācijas. Stāstītāja mēģinājums atjaunot līdzsvaru, atsakoties no ēdiena gatavošanas un mājas uzturēšanas, kļūst par revolucionāru rīcību.
Atziņa: Partnerība beidzas tur, kur sākas apkalpošana. Ja attiecības pārvēršas par darījumu, kurā viens strādā un ekonomē, bet otrs uz šī rēķina dzīvo ērti un uzkrāj personīgos līdzekļus, lomu sadalījums ir kļuvis neveselīgs.
