Sanita paskatījās uz naudu, tad uz vīru. – Aizņēmies no Mārtiņa? – viņa pārjautāja. – Redz, cik labs Mārtiņš. Un ar ko tu atdosi? Algas taču nav. – Atdošu kaut kā! – Sandis atcirta. – Kāda tev starpība? Ej uz veikalu.
Sanita paņēma banknoti, pavicināja to rokās. – Labi. Es aiziešu uz veikalu. Bet nopirkšu tikai to, kas vajadzīgs man. Bet tu ēd pie Mārtiņa, ja viņš ir tik dāsns. – Ko tu runā?! – Sandis piecēlās. – Es tev naudu devu! Kopējo! Ģimenei! – Ģimenei? – Sanita arī piecēlās. Viņas balss zvanīja kā nospriegota stīga. – Un kad tu saņēmi septiņdesmit astoņus tūkstošus trīs dienas atpakaļ, tā bija kurā nauda? Personīgā? Un trīs simti četrdesmit pieci tūkstoši tavā kontā – tas ir kurš fonds?
Sandis sastinga. Viņa seja sākumā nobalēja, pēc tam parādījās sarkani plankumi. Viņš atvēra muti, aizvēra to, atkal atvēra. – Tu… tu lien pa manām kabatām? – viņš beidzot nošņācās. – Tu mani izspiegoji? – Nepacel balsi, Sandi. Es atradu čeku nejauši, kad kārtoju tavu jaku. Un zini, kas ir visnepatīkamākais? Ne tas, ka tu slēp naudu. Bet tas, ka tu skaties, kā es skaitu kapeikas, kā atsakos no visa, kā staigāju plīsušos zābakos, un pie tam mierīgi ēd manu zupu, kas pirkta par manu naudu!
Meža eņģelis – garastes zīlīte; kā tā izskatās un kāds ir stāsts par šo interesanto putnu
Vai tev nav kauns? – Es krāju! – Sandis teica. – Es krāju mums mašīnai! Mana mašīna vairs nebrauc! Es gribēju pārsteigumu sagādāt! A tu… tev tikai naudu vajag! – Pārsteigums? – Sanita rūgti iesmējās.
Viņa nolika piecdesmit eiro banknoti atpakaļ uz galda. – Paņem savu naudu. Un nopērc sev par to biļeti. – Kur? – Sandis apstulba. – Uz gaišo nākotni. Vai pie mammas. Vai uz īrētu dzīvokli. Man vienalga. Es vairs negribu dzīvot ar cilvēku, kurš mani uzskata par apkalpi un muļķi. – Tu mani dzen prom? Naudas dēļ? – Sandis skatījās uz viņu ar patiesu nesapratni. Viņam situācija izskatījās pavisam citādi: nu, viltīgi rīkojās, nu, piespieda rezervi, bet taču lietas labā! – Ne naudas dēļ, Sandi. Attieksmes dēļ.
Pagāja mēnesis
Sanita atgriezās no darba nesteidzīgi. Laiks bija brīnišķīgs – maija sākums, ceriņi jau uzņēma krāsu, gaisā smaržoja pēc svaiguma. Viņa iegāja savā iecienītākajā lielveikalā. Nesteidzoties pagāja gar rindām.
Grozā nonāca: burciņa sarkanā ikra (ar akciju, bet tomēr), gabals laba siera ar pelējumu, pudele sausa baltvīna, svaigi dārzeņi, foreles steiks.
Kasē viņa norēķinājās ar karti, uz kuras tagad vienmēr bija nauda. Izrādījās, ka vienai dzīvot ir daudz lētāk. Komunālie pakalpojumi kļuva mazāki (ūdens un elektrības patēriņš samazinājās vairākas reizes), produktu vajadzēja pavisam nedaudz. Pazuda izdevumi par alu, cigaretēm, bezgalīgiem “dod benzīnam”, “dod rezerves daļām”.
Lasi vēl: No 2026.gada 1. marta stājas spēkā izmaiņas arī uz Tehnisko apskati: ”Tas ir jādara un punkts”
Sanita atnāca mājās, ieslēdza savu iemīļoto mūziku. Pagatavoja zivi, ielēja vīnu. Apsēdās pie loga, skatoties uz saulrietu. Telefons nozvanījās. Ziņa no Sandis. «Sanit, sveika. Kā tev tur iet? Varbūt satiksimies, parunāsim? Es sapratu. Biju nepareizs. Tā mašīna… Es to nenopirku. Nauda ir. Sāksim no jauna? Man tevis pietrūkst.»
Sanita paskatījās uz ekrānu, iedzēra malku auksta vīna. Viņa izdzēsa ziņu un bloķēja numuru. – Man arī pietrūka, – viņa teica savam atspulgam tumšajā loga stiklā. – Sevis. Normālas dzīves. Un vairāk es to nevienam neatdošu.
Nākamajā dienā Sanita nopirka sev jaunus zābakus. Dārgus, no mīkstas ādas, itāļu. Un ceļazīmi uz Kanāriju salām uz divām nedēļām. Naudas, ko viņa atlicināja no “atbrīvotās” algas daļas, tieši pietika.
Secinājumi ko varam gūt
Šis stāstījums par ģimenes attiecībām un finansiālo nodevību sniedz dziļas atziņas par pašcieņu, patiesības nozīmi partnerībā un to, kā ekonomiskās lomas transformē personiskās attiecības.
Atziņa: Attiecību patiesā “krīze” sākas nevis ar ekonomiskām grūtībām, bet ar patiesības trūkumu un aprēķinu. Uzticības zaudēšana ir neatgriezeniska, jo tā atklāj partnera rakstura trūkumus.
Stāsts skar tradicionālās lomu sadales sāpīgo aspektu, kur vīrietis uzskata, ka sievietes pienākums ir nodrošināt sadzīvi un ēdienu, neatkarīgi no ekonomiskās situācijas. Stāstītāja mēģinājums atjaunot līdzsvaru, atsakoties no ēdiena gatavošanas un mājas uzturēšanas, kļūst par revolucionāru rīcību.
Atziņa: Partnerība beidzas tur, kur sākas apkalpošana. Ja attiecības pārvēršas par darījumu, kurā viens strādā un ekonomē, bet otrs uz šī rēķina dzīvo ērti un uzkrāj personīgos līdzekļus, lomu sadalījums ir kļuvis neveselīgs.
