Kad Guntis atgriezās pēc 9 nedēļām es goda vārds viņu vairs nepazinu. Bet smieklīgākais bija tas ko viņš man pateica
Zvans pie durvīm atskanēja desmitos vakarā. Es sēdēju uz dīvāna ar tējas tasi un grāmatu — pirmo reizi deviņu nedēļu laikā jutos mierīgi. Paskatījos pa actiņu. Uz laukuma stāvēja Guntis ar krizantēmu pušķi un maisiņu no “Lāču” konditorejas. Mans bijušais vīrs. Četrdesmit seši gadi. Mēs nodzīvojām kopā trīspadsmit gadus. Viņš aizgāja pirms deviņām nedēļām pie Alises, divdesmit divus gadus vecas meitenes. oficiantes no kafejnīcas pie viņa biroja.
Es atvēru durvis. Viņš bija novecojis. Divu mēnešu laikā it kā pieci gadi būtu nākuši klāt. Kapučjaka ar printu “Stay Young”, kuru redzēju viņa foto “Instagram”, izskatījās muļķīgi uz viņa fona.
— Antra, man jārunā, — viņš klusi teica.
Es klusēju. Viņš pasniedza pušķi:
— Var ieiet?
Es paņēmu ziedus, pagājos malā. Viņš iegāja, novilka apavus, devās uz virtuvi — automātiski, kā bija darījis trīspadsmit gadus. Apsēdās pie galda. Es ieliku krizantēmas vāzē, apsēdos pretī.
— Nu? — es pajautāju.
Viņš pārvilka ar roku pār seju:
— Antra, es biju muļķis. Pilnīgs muļķis. Piedod man.
Deviņas nedēļas atpakaļ — viņš krāmēja koferi
Tas vakars bija kluss. Nekādu skaļu sarunu, saplēstu trauku, nekā.. Jānis vienkārši krāmēja mantas guļamistabā, bet es stāvēju pie loga un skatījos uz naksnīgo Purvciema pagalmu. Viņš iznāca ar somu, apstājās durvīs:
— Antra, tas nenozīmē, ka tu esi slikta. Tu esi brīnišķīga sieviete. Bet man vajag kaut ko citu. Saproti? Mums ir trīsdesmit astoņi un četrdesmit seši. Mēs jau dzīvojam kā sirmgalvji. Darbs, mājas, seriāli brīvdienās. Es jūtu, ka nīkstu no šīs stabilitātes. Gribu justies brīvs. Kamēr nav par vēlu.
Es pagriezos pret viņu:
— Jāni, tev ir četrdesmit seši gadi. Tu esi galvenais grāmatvedis. Tev ir savas problēmas. Kāds vēl “kamēr nav par vēlu”?
Viņš saviebās:
— Tieši tāpēc es eju prom. Tu mani jau esi norakstījusi. Bet es vēl esmu spēcīgs.
Es apsēdos uz dīvāna un sapratu: atvieglojums. Dīvaini, bet es sajutu atvieglojumu.
Pirmais mēnesis — viņš publicēja “jaunās dzīves” foto
Es viņu nenobloķēju sociālajos tīklos. Vienkārši ziņkārības pēc skatījos, ko viņš liek. Un viņš lika. Aktīvi. Foto karaoke Vecrīgā — viņi ar Alisi dzied mikrofonos. Paraksts: “Dzīve sākas pēc četrdesmit!” Foto uz skrituļslidām Mežaparkā — viņš ķiverē, viņa tur viņu pie rokas. Foto kādas repa grupas koncertā — viņš pusaudžu pūlī, tur alu. Seja saspringta, bet smaidu. Mana draudzene Jana ieraudzīja šīs bildes, piezvanīja:
— Antra, tu redzēji? Viņam pavisam jumts aizbraucis.
— Redzēju.
— Kā tu turies?
— Normāli. Lai izklaidējas.
Es tiešām jutos normāli. Pat labi. Bez viņa dzīvoklī kļuva klusāk. Es varēju aiziet gulēt desmitos, nevis gaidīt, kamēr viņš līdz pusnaktij izlasīs ziņas. Varēju gatavot to, ko gribu es, nevis to, kas ir “īsts ēdiens vecim”. Dzīvoju sev.
Pēc mēneša viņa draugs visu izstāstīja
Andris, Jāņa draugs vēl kopš studiju laikiem, piezvanīja man:
— Antra, atvaino, ka bāžos iekšā. Bet es domāju, ka tev jāzina. Ar Jāni viss ir slikti.
— Kādā ziņā?
— Tiešā. Viņš reāli neiztur šo dzīvi ar viņu. Vakar zvanīja man divos naktī, štīmī. Saka — noguris, grib mājās.
Es klusēju. Andris turpināja:
— Viņa velk viņu katras brīvdienas te uz festivāliem, te uz klubiem, te uz kaut kādiem tusiņiem. Viņš pirmdienās uz darbu nāk kā zombijs. Vadība jau šķībi skatās. Un vēl nauda. Viņa lāgā nestrādā — pāris maiņas nedēļā. Visi izdevumi ir uz viņa. Dzīvokli viņš viņai noīrēja projektā “Skanstes virsotnes” — septiņsimt eiro mēnesī. Produkti, apģērbs, izklaides — viss viņa. Viņš divu mēnešu laikā naudas ziņā par kādiem četrdesmit procentiem “izžuvis”.
— Un ko tu no manis gribi?
— Nekā. Vienkārši gribu, lai tu zini — viņš jau nožēlo.
Šodien — viņš sēž manā virtuvē
Jānis izvilka no maisiņa kūku “Napoleons” — manu mīļāko. Nolika uz galda:
— Antra, es sapratu vienu lietu. Ar viņu nav iespējams. Viņa ir citādāka. Pilnīgi citādāka. Es domāju — nu jauna, jautra, būs viegli. Bet tā ir elle.
Es ielēju viņam tēju:
— Stāsti.
Viņš nopūtās:
— Pirmkārt, režīms. Viņa iet gulēt trijos naktī, ceļas pusdienlaikā. Es tā nevaru. Man astoņos jābūt darbā. Bet viņa apvainojas: “Tu esi garlaicīgs, negribi ar mani pavadīt laiku”. Es mēģināju. Gāju ar viņu uz tiem klubiem. Antra, man ir četrdesmit seši. Es stāvu tur starp divdesmitgadniekiem, klausos mūziku, dzeru enerģijas dzērienus, lai neaizmigtu. No rīta mostos salauzts. Tā divus mēnešus.
Es klausījos klusējot. Viņš turpināja:
— Otrkārt, komunikācija. Par ko ar viņu runāt? Viņa skatās “TikTok” blogerus, lasa par astroloģiju, tic Taro kārtīm. Es mēģināju viņai ieslēgt normālu filmu — viņa pēc desmit minūtēm: “Garlaicīgi, davai labāk komēdiju”. Grāmatas viņa vispār nelasa. Saka — kāpēc, ja internetā ir īsie atstāstījumi.
Viņš iedzēra tēju.
— Un nauda. Dievs mans, nauda. Viņa uzskata, ka vīrietim par visu jāmaksā. Dzīvoklis, produkti, “Bolt” taksis, apģērbs. Es viņai nopirku mēteli par piecsimt eiro — viņa pēc nedēļas: “Jānīt, gribu jaunus zābakus, šie vairs nav modē”. Divu mēnešu laikā esmu iztērējis uz viņu vairāk nekā divus tūkstošus eiro. Bet viņa pat paldies lāgā nepasaka. Viņai tas ir normāli.
— Un kad tu saprati, ka kļūdījies?
Viņš nolaida galvu:
— Pagājušajā nedēļā. Palūdzu viņu nopirkt kaut ko — viņa: “Pats pasūti caur lietotni, man ir tikšanās ar draudzenēm”. Aizgāja. Atgriezās divos naktī. Es gulēju, bet viņa ieslēdza mūziku, dejoja, smējās telefonā. Es palūdzu pagriezt klusāk — viņa apvainojās, aizgāja nakšņot pie draudzenes. Es sapratu: viņai nospļauties uz mani. Es viņai esmu maks un izklaide.
Kā tev šķiet, vai viņa piedeva?
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu
