Zēna firmas zīme bija tumšie mati, kas atglausti atpakaļ ar matu želejas palīdzību, elegantais apģērbs un jautrā daba, kas palīdzēja divpadsmit gadus vecajam Faresam Al-Kodoram izcelties pūlī no pārējiem ziedu tirgoņiem, Beirutas ielās.
Šis jaunais uzņēmējdarbības censonis, kuru vietējie sauca par „talismanu” un citi bērni centās pārspēt, ir kļuvis par jaunāko traģisko seju Sīrijas asiņainajā konfliktā.
Pēc Faresa nogalināšanas, vietā, kurā viņš pārdeva rozes, redzamas tikai skumjas. Incidents notika otrdien, Faresa dzimtajā pilsētā, Al-Hasakā, valsts ziemeļaustrumos.
Traģiskā kārtā, viņš atgriezās tur, lai redzētu savu ģimeni un draugus, pametot Libanonas drošību.
Ir zināms, ka koalīcijas gaisa uzbrukums nogalināja jauno zēnu, kurš pārdeva puķes Hamaras apgabalā jau no 2010. gada, kad viņa ģimene tikko ieradās Beirutā un kuru visi satikušie no sirds iemīlēja.
„Hamra ir mana ģimene, tā ir daļa manis,” Fares sacīja izdevumam Lebanon’s Daily Star, 2012. gadā.
Svētdienās, daļa šīs „ģimenes” sapulcējās uz ielas, lai pieminētu viņa arodu, iedegtu svecītes un atstātu rozes blakus grāmatai „Mazais princis”.
Arī vietējā ziņu kanālā un sociālajos medijos bija plaši izplatīti cieņas apliecinājumi zēnam, kurš devās ielās ar ziedpilniem spaiņiem, lai pelnītu iztiku savai ģimenei.
Kāds izraidītais, Karēms Jasēns, kas bieži redzēja Faresu tirgojam ziedus Hamrā, netālu no Beirutas amerikāņu universitātes, pastāstīja, ka zēna nāve izraisījusi viņā dziļas skumjas.
„Esmu uzaudzējis diezgan biezu ādu pret ziņām par nāvi, skumjām un baismajiem notikumiem, kas atgadījušies pēdējo četru gadu laikā,” viņš teica. „Bet šis gadījums mani ļoti saskumdināja” viņš atzinās.
„Viņš stājās pretī jebkurai nelaimei, gluži kā čempions, un strādāja cītīgi, lai kļūtu par labāku cilvēku.”
„Fares bija lielisks, cītīgi strādājošs puika, viņš visiem apkārt esošajiem lika justies labi un ļava sajust iedvesmu.”
„Viņš bija vislabākais puķu pārdevējs, kādu esmu saticis – bērni gribēja kļūt par tādu kā viņš.”
„Parasti viss notika otrādāk, jo netīrāks un nabadzīgāks izskatījies, jo vairāk tu nopelnīji.”
Fares piedzima Sīriešu vecākiem, viņa ģimene pārvācās uz Libanonu, kad viņš bija septiņus gadus vecs, un drīz pēc atbraukšanas, viņš pārdeva puķes, lai nopelnītu naudu.
Libanonā, kur strādāt atļauts no četrpadsmit gadu vecuma, Fares ziedoja iespēju apmeklēt skolu, lai pārdotu puķes uz ielas un palīdzētu ģimenei iztikt.
Viņš ieguva iesauku „Hamras talismans” no vietas kurā viņš strādāja, Fares tika aicināts ielu kafejnīcās un bāros, ejot viņam garām īpašnieki bieži apstājās, lai parunātu ar viņu un bieži vien nopirka puķes saviem tuviniekiem.
Fotogrāfs Zeinons Nabolsi satika viņu un viņa ģimeni, kad pirmo reizi ieradās Beirutā.
„Visi viņu mīlēja, jo viņš bija ārkārtīgi pieklājīgs,”viņš atzina.
„Viņš bija puķu pārdevējs nevis ubags un viņam bija pašlepnums. Es pavadīju daudz laika Hamrā, kur Fares kļuva par manu draugu.”
„Es vēl joprojām atceros vienu notikumu Barbarā, slavenā libāniešu ātrās ēdināšanas restorānā, viņš uzaicināja mūs pusdienās, tam vajadzēja būt pilnīgi pretēji, bet viņš uzstāja.”
„Josefs, viņa vecākais brālis arī bija puķu pārdevējs, kurš iemācījās dzeju pašmācības ceļā, viņš pieskatīja Faresu.”
Kad Faresu intervēja kāda vietējā avīze, viņš atteicās pieņemt samaksu, ja viņi nepaņemtu kaut vienu puķi.
Fares tika uzskatīts par mūsdienu Kupidonu, daudzi pie viņa pirka puķes, lai tās dāvinātu sev mīļajiem.
„Pirms mēneša es kafejnīcā redzēju kādu noskumušu vīrieti, viņš pastāstīja, ka izšķīries no savas draudzenes. Viņš man teica,lai, katru reizi, kad ieraugu viņa bijušo draudzeni uz ielas, lai iedodu viņai puķi.” Fares pastāstīja Libānas Daily Star, 2012. gadā.
Fares nepalaida garām visas izglītības iespējas, viņš apguva pamata vārdu krājumu un arābu valodas alfabētu, pateicoties kādam grāmatvedim, kurš piedāvāja Faresam palīdzēt ar mācīšanos 2011. gada aprīlī.
Kad Faresam radās izdevība uz īsu laiku apmeklēt skolu, viņa brālis stāstīja, ka Fares esot atplaucis.
Bet, drīz vien, Fares atkal atgriezās uz ielas, lai tirgotu puķes.
Daži avoti vēsta, ka izglītība varētu būt iemesls kādēļ viņš atgriezās Sīrijā, par nožēlu, viņš kļuva par kārtējo Sīrijas civilā kara upuri, kas atņēmis dzīvību jau vairāk kā 220 tūkstošus dzīvību, t.sk. dzīvību 10 tūkstošiem bērnu.
Avots:dailymail.co.uk
Un tagad mums visiem vajadzētu iežēloies un pieņemt kā brāļus bēgļus no Sīrijas, un Ziemeļāfrikas? Atvainojiet, beidziet šitās glumās pasaciņas. Neies cauri šī propoganda! Mēs, tie, kas sevi par latviešiem saucam viņus nesagaidīsim kā brālūs, meš drīzāk liksim saprast, ka tie mērkaķi un tuksneža mežoņi šeit nav gaidīti un te viņiem vietas nav. un lai tik šie mērkaķi šeit kaut ko izdara – Gan tie, kas ielaida, gan tie, kas propogandē par katru šo imigrantu nodarījumu atbildēs ar savu galvu. Un mums ir pie vienas vietas to, ka nošāva kaut kādu tur puisīti, vai vēl velnsviņsazin ko izdarīja. Mums vairāk rūp tas, ko tie mežoņi darīs šeit.