Es atvēru tērzēšanu un uzrakstīju vienu vārdu: «Rezervācija atcelta.» Un izgāju no grupas. Bloķēju Sanitas un Valda numurus līdz 2. janvārim. Lai nesabojātu sev garastāvokli. 31.decembrī es pamodos desmitos no rīta. Bez modinātāja.
Virtuvē nebija tvaiku, karstuma un vārītu dārzeņu smaržas. Galds bija tīrs. Ledusskapis — gandrīz tukšs, ja neskaita dzirkstošo un mazu burciņu īstu ikru, ko vakar nopirku specializētā veikalā. Tikai sev. Maratona pie plīts vietā es aizgāju uz vannas istabu. Piepildīju to ar putām ar lavandas aromātu, ieslēdzu mūziku. Gulēju stundu, vienkārši baudot klusumu un to, ka nevienam neko neesmu parādā.
Dienā es aizgāju uz manikīru. Meistare, jauka meitene Anna, bija pārsteigta:
— Parasti 31. datumā visi skrien, kavē, ar somām, nervozi. Bet jūs esat tik mierīga, starojat.
— Bet es esmu aizgājusi pensijā, — es pasmaidīju. — No «labas radinieces» amata.
Lasi vēl: Kāpēc āboli pirms cepšanas ir “jāmarinē” – konditora padoms labākam rezultātam
Vakarā es uzvilku jaunu kleitu. Ne «ērtu mājas», lai skraidītu ar šķīvjiem, bet gan skaistu, samtainu, tumši zilu. Pasūtīju piegādi no mīļākā restorāna: risoto un desertu. Vienpadsmitos vakarā iezvanījās pilsētas telefons (es to tā arī nebiju atslēgusi, vienīgais sakaru kanāls). Automātiskais atbildētājs ieslēdzās skaļi.
— Marija? Tu tur kā vispār? — Sanitas balss vairs nebija stingra un apvainota. — Mēs sēžam ar pelmeņiem uz galda. Valdis ir puktīgs, veikali slēgti. Tu vispār saproti, ko tu esi izdarījusi?
Slāpēti bija dzirdama trauku šķindoņa un Valda murmināšana: «Nu, lai viņa…».
It kā divu dienu laikā nevarēja laicīgi visu sapirkt… Vai arī tiešām domāja, ka es jokoju?
Es piegāju pie loga un nospiedu pogu ” beigt zvanu” es izrāvu no savas dzīves vainas sajūtu. Es apsēdos atpūtas krēslā pie loga. Aiz stikla sprāga pirmās salūta raķetes. Es uztaisīju sviestmaizi ar ikriem (sviests nespīdēja cauri, kārta bija dāsna), iedzēru aukstu dzērienu un paskatījos uz savu atspulgu tumšajā stiklā.
Rimi veikalos gaidāmas lielas izmaiņas – Latvijā visu ieviesīs jau pēc 4 mēnešiem
Tur sēdēja skaista, kopta sieviete, kurai bija palikuši līdzekļi jauniem zābakiem un tai pašai masāžas kursam. Sieviete, kura pirmo reizi daudzu gadu laikā sagaidīs Jauno gadu tā, kā vēlas viņa pati. Sanāca, ka «ģimenes siltuma» cena bija pārāk augsta. Un būt vienai Jaungada naktī — tas nav biedējoši. Tas ir dārgi. Elitāri. Un ļoti mierīgi.
Jūs vai tu varētu izrakstīt rēķinu tiem, kas ir pieraduši izmantot jūsu labestību bez maksas? Vai uzskatāt, ka radinieki ir svēti, un miera labad ģimenē ir jāpacieš jebkādi zaudējumi?
Galvenā atziņa nav viena. Tās ir vairākas, bet svarīgākā no tām – zini savu vērtību. neļauj sevi noslogot vai izmantot, ja pretī neko nesaņem. Iemācies novilkt robežas. Lai jauki svētki!
