— Varbūt, — es teicu, — ja jūs to jautātu sev agrāk, jums nebūtu tagad jājautā mums.
Viņa cieši manī paskatījās. Tad pamāja, it kā kaut ko prātā noliktu vietā.
— Gudra jūs esat, Ieva.
— Nē. Vienkārši vienreiz jau noticēju nepareizajam balss tonim.
Viņa neizdvesa ne vārda un aizgāja pie sevis. Vairāk viņa pie manis neienāca. Ar Mariju pēc tam bija grūti. Ļoti grūti. Helēna zvanīja man vēl pāris reizes, jo māte teica, ka viņu nodevuši, te kaunējās par savu uzticēšanos, te mēģināja attaisnot Gaidu ar frāzēm kā “viņa arī taču vientuļa”. Sirmgalvji bieži žēlo pat tos, kas viņus gandrīz apdalījuši, – laikam tāpēc, ka pārāk labi zina vientulības cenu. Bet pamazām viss norima. Dokumentus Helēna paņēma pie sevis. Notāru atcēla. Marija nomierinājās. Pat sāka dažreiz iziet pagalmā ar normālu seju, nevis ar to nemierīgo izteiksmi, kāda mēdz būt cilvēkiem, kuriem jau kaut kas iegalvots par tuviniekiem.
Tante Skaidrīte pārstāja nest ēdienu visiem pēc kārtas un pirmo reizi daudzu gadu laikā uztaisīja atslēgu dublikātu nevis “kaimiņienei katram gadījumam”, bet meitai. Lūcija-dežurante pasludināja pirmajā stāvā mazu revolūciju: tagad nekādus papīrus “pēc labpatikas” nevienam nenodot, tikai personīgi rokās. Bet es… Bet es negaidīti pārstāju justies šajā mājā kā īrniece.
Dīvaini, vai ne? Likās, ka pēc šāda stāsta vajadzēja kļūt vēl nejaukāk. Bet man tieši otrādi kaut kas nostājās vietā. Varbūt tāpēc, ka šo gadu pēc šķiršanās un mammas aiziešanas es pārāk ilgi dzīvoju klusas vainas un klusa apjukuma stāvoklī. Visu laiku mēģināju nevienam netraucēt. Būt parocīga. Netrokšņot. Un pēkšņi ieraudzīju, cik bīstams mēdz būt šis pats klusums, ja tajā iekšā ir nevis mīkstums, bet aprēķins. Pēc nedēļas es sakārtoju mammas bufeti.
Sen taisījos, bet nekādi nesaņēmos. Atvēru durtiņas, izņēmu krūzītes, vecas salvetes, vāzīti ar nolūzušu malu, kuru mamma tik un tā sargāja “konfektēm”. Pus dienu noņēmos, mazgāju, metu ārā, pārliku. Aiz loga sniga slapjš sniegs, virtuvē smaržoja pēc putekļiem un citronu trauku mazgājamā līdzekļa. Stāvēju basām kājām, vecā kreklā, ar uzrotītām piedurknēm, un pēkšņi pieķēru sevi pie tā, ka pirmo reizi pēc ilga laika negaidu neviena atļauju dzīvot šeit pa savam. Pie durvīm piezvanīja. Uz sliekšņa stāvēja Helēna. Ne tā sakopotā, asā meita ar balto seju, bet vienkārši nogurusi sieviete ar pīrāgu rokās.
— Tas jums, — viņa teica. — Mamma izcepa. Lika nodot un… pateikties.
Es paņēmu pīrāgu.
— Kā viņa?
— Kauns viņai. Un man, ja godīgi, arī. Par to, ka es uzreiz nepamanīju, kā viņai galvā to visu lēja. Mēs it kā blakus bijām, bet kāda sveša sieviete paspēja uzbūvēt starp mums veselu sienu.
— Galvenais, ka paspējāt nojaukt.
Helēna pēkšņi pasmaidīja – pirmo reizi pa visu šo laiku.
— Jā. Un vēl mamma lūdza nodot: “Tā kaimiņiene nav klusa, viņa ir slidena”. Tas viņai tagad mīļākais formulējums.
Es neviļus iesmējos. Kad durvis aizvērās, noliku pīrāgu uz galda, ielēju sev tēju un apsēdos pie loga.
Pagalmā divas meitenes ap desmit gadiem dalīja vienu skrejriteni. Pat nerājās, bet kaut kā nopietni, pieaugušo kārtā vienojās, kurai cik apļu. Uz soliņa pie kāpņu telpas sēdēja tante Skaidrīte un stāstīja Lūcijai kaut ko ar tādu ekspresiju, it kā personīgi būtu pārdzīvojusi gadsimta atmaskošanu. Trešajā stāvā noskanēja durvis. Droši vien Gaida izgāja iznest miskasti vai nopirkt maizi. Dzīve nemīl skaistus finālus. Tā biežāk vienkārši izliekas, ka nekas nav noticis, un iet tālāk ar piena paku padusē.Bet kaut kas tomēr mainās.
Es toreiz sēdēju ar mammas pīrāgu, ar slapjo martu aiz loga un ar šo kluso māju apkārt – jau ne tik klusu kā agrāk – un domāju par vienkāršu lietu. Dažreiz bīstamākie cilvēki nav tie, kas nāk uzlauzt durvis. Bet tie, kuriem mēs paši atveram – no žēluma, no neērtības, no pieraduma uzskatīt, ka klusa balss un nolaistas acis automātiski nozīmē labestību. Mamma kādreiz mīlēja teikt:
— Ieva, klausies nevis to, kā cilvēks sūdzas. Klausies, kas pēc viņa paliek.
Pēc Gaidas mūsu mājā palika daudz nepatīkamā, sirmgalvji, kurus laikus nobiedēja ne ar to, ar ko vajag, bērni, kuriem nācās attaisnoties par mīlestību. Toties pēc visa šī stāsta man pašai pēkšņi palika viena ļoti noderīga lieta. Dzirdes sajūta. Ne pret baumām. Ne pret čukstiem laukumā. Bet pret viltu. Un, laikam, tas bija vienīgais labais, ko varēja iznest no kāpņu telpas žēluma, kas pārāk ilgi pieņēma aprēķinu par nelaimi.
