Daudzi plastmasas pudeles uzskata par liekiem atkritumiem, bet dārzā tās ir neaizvietojams palīgs. Pastāstīšu, kāpēc es tās nekad nemetu ārā un kā tās palīdz maniem stādiem pavasara salnās.
Mūsu mājās plastmasas pudeles miskastē nonāk reti, jo vīrs jau sen pieradis pie mana paraduma tās rūpīgi izskalot un nolikt malā šķūnītī. No malas tas var izskatīties pēc liekas krāmu vākšanas, taču janvāra un februāra vakaros, kad dārza darbi vēl tikai sapņos rādās, es jau skaidri zinu, kur katra no tām nonāks. Tiklīdz zeme atlaidīsies un parādīsies pirmie asni, šīs pudeles kļūst par maniem galvenajiem palīgiem, lai pasargātu jaunos stādus un atvieglotu ikdienas rūpes dobēs.
Kāpēc es vairs nemeklēju speciālus stādu aizsargus
Pavasaris Latvijā ir mānīgs, un to zina ikviena dārzniece, kurai kaut reizi nakts salnas ir sabojājušas tikko iestādītos piparus vai tomātus. Agrāk es mēģināju dobēm pārvilkt agrotīklu vai meklēju citus veidus, kā pasargāt dēstus, bet tagad man ir savas mini siltumnīcas. Divlitru pudele ir ideāls izmērs, lai nosegtu jaunu augu un pasargātu to no aukstā vēja vai negaidīta sala naktī.
Es parasti pudelēm vienkārši nogriežu apakšu. Vāciņu es nekad neizmetu, jo tas kalpo kā sava veida vēdināšanas lūka. Saules pielietā dienā vāciņu noskrūvēju, lai augs saņemtu svaigu gaisu un neizkarstu, bet uz nakti atkal uzlieku atpakaļ, saglabājot zemes siltumu iekšpusē. Tas tiešām strādā, un man vairs nav jāuztraucas, ja vakarā termometra stabiņš strauji noslīd uz leju.
Pašiztekošā laistīšana – mans glābiņš siltās dienās
Vēl viens veids, kā es izmantoju šīs pudeles, ir sakņu laistīšana, ko īpaši novērtē tomāti un gurķi. Kā zināms, tomātiem nepatīk, ja ūdens tiek uz lapām, tie dod priekšroku mitrumam pie pašām saknēm. Šeit divlitru pudele ir neaizstājama. Es tajā ar karstu īlenu vai resnu adatu izduru vairākus mazus caurumiņus apmēram desmit centimetru augstumā no apakšas.
Kad stādu tomātus siltumnīcā, es šo pudeli ieroku zemē blakus stādam tā, lai virs augsnes paliktu tikai kakliņš. Tagad, kad dodos laistīt, es vienkārši piepildu pudeli ar ūdeni. Ūdens pa mazajiem caurumiņiem lēnām un vienmērīgi iesūcas tieši tur, kur tas visvairāk vajadzīgs – pie saknēm. Tas nodrošina, ka augs saņem mitrumu pakāpeniski un sakņu sistēma attīstās spēcīga.
Cīņa ar nezālēm un precīza mēslošana
Šī pati ieraktā pudele palīdz arī uzturēt dobes tīrākas. Tā kā es ūdeni leju pudelē, augsnes virskārta apkārt augam paliek sausāka. Nezāles dīgst daudz kūtrāk, jo tām trūkst mitruma virspusē, kamēr kultūraugs dzer ūdeni no dziļuma. Tāpat esmu pamanījusi, ka šādā veidā ir daudz ērtāk augus pabarot ar dabīgiem līdzekļiem, piemēram, nātru raudzējumu.
Ja man ir jādod papildmēslojums, es to vienkārši atšķaidu spainī un ieleju tieši pudelē. Esmu droša, ka visas vērtīgās vielas aiziet mērķtiecīgi pie auga, nevis izskalojas pa visu dobi. Tas ir efektīvi, jo viss nonāk tieši mērķī. Pudeles kakliņu es parasti nedaudz piesedzu vai uzlieku vāciņu, lai iekšā nesakristu zeme vai nesalīstu kukaiņi.
Paštaisīti palīgi cīņā ar dārza nepatikšanām
Pavasarī, kad viss sāk zaļot, dārzā atmostas arī dažādi kukaiņi, kuriem ļoti garšo jaunie asni un pirmie ziedi. Esmu atklājusi, ka no pudelēm var pagatavot ļoti vienkāršus trauciņus to aizvilināšanai prom no dobēm. Es nogriežu pudeles augšdaļu un ielieku to otrādi atlikušajā pudeles traukā, izveidojot tādu kā piltuvi.
Iekšā ieleju nedaudz saldas sulas vai ieskābuša ievārījuma ūdens. Kukaiņi dodas uz šo smaržu un paliek trauciņa iekšpusē, nevis uz mana jaunā ogulāja vai siltumnīcas stādos. Šādus trauciņus es izvietoju dārza stūros, lai novirzītu kukaiņu uzmanību citur. Tas ir daudz patīkamāk nekā lietot asus līdzekļus, īpaši, ja dārzā skraida mazbērni vai mājdzīvnieki. Kad trauciņi ir savu laiku nokalpojuši, es tos vienkārši nomainu pret jauniem no sava ziemas krājuma.
Mazie knifiņi, lai viss izdotos
Gadu gaitā esmu sapratusi pāris lietas, kas palīdz pudeles izmantot gudrāk. Piemēram, ja pudeli izmanto kā mini siltumnīcu, tās apakšējo malu es parasti nedaudz ieberu ar zemi. Tas nepieciešams, lai stiprāks vējš manu konstrukciju neaizpūstu pie kaimiņiem. Tāpat es vienmēr izmantoju tieši caurspīdīgās pudeles, nevis krāsainās, lai augam netrūktu gaismas un tas nestīdzētu.
Pudeļu krāšana pa ziemu aizņem vietu, tāpēc es tās mēdzu salikt vienu otrā – nogriežu apakšas un savietoju kā tādus kausiņus. Tā tās aizņem pavisam maz vietas kādā kastē vai maisā zem plaukta. Kad pienāk aprīlis, man viss jau ir pa rokai un atliek tikai darboties. Tas ir tāds mazs, pašas radīts gandarījums – lietot lietas otrreiz un redzēt, ka tās tiešām palīdz dārzam plaukt.
Reizēm kaimiņi sākumā pasmīnēja, redzot manu “plastmasas plantāciju”, bet, kad ieraudzīja, cik braši aug mani tomāti pat vēsos pavasaros, sāka jautāt pēc padoma. Izrādās, ka visvienkāršākās lietas bieži vien ir tās labākās. Nav vajadzīgas sarežģītas tehnoloģijas, lai dārzs būtu ražīgs un kopts.
