Pēc diviem gadiem… plašā kopmītnes istaba aizauga līdz jau pazīstamajam stāvoklim “taciņa līdz gultai”. Kad daudzstāvu krājumos ieviesās peles, Gaida atstiepa uz mājām melnu kaķi.
Meita tajā laikā īrēja jau kārtējo dzīvokli (pāris reizes izmazgāja netīrumus un pārlīmēja tapetes, lai pēc mēneša izvāktos, jo saimniekiem krasi mainījušies plāni), iekārtojās darbā maiņās un piedāvāja mātei īrēt mājokli kopā.
Sak, tik un tā es ilgi būšu prom, un divatā būs izdevīgāk. Protams, mēs palīdzējām ar naudu. Gan vienreiz, gan otrreiz, gan trešoreiz. Nu, tāpēc, ka kredīts jāmaksā un no pensijas gandrīz nekas pāri nepaliek.
Aizbraucām pirms mēneša uz dzimšanas dienu
Dzīvoklī viss jauns, tīrs. Pat virtuvē pagaidām ir daudz brīvas vietas, lai gan uz skapjiem jau pamazām ir sācies… Mazā istaba stāv tukša, tiesa, grāmatu grēdas uz grīdas jau ir parādījušās. Lielajā – guļamistaba. Vīramāte apmierināta, stāsta, kur un pēc kādām akcijām pirkusi mēbeles un virtuves tehniku:
– Vismaz vecumdienās padzīvošu kā cilvēks. Tikai lūk, nekādi nepietiek laika mantas no kopmītnes paņemt.
Bail pat iedomāties to istabu. Labi vismaz, ka viņa drazas nelasa miskastēs – nav asas smakas. No vienas puses, ja cilvēks grib dzīvot krāmos – lai dzīvo. Vecums jau tāds, neizmainīsi. No otras puses, tā taču ir milzīga problēma, protams. Tikai ietekmēt Gaidu nav nekādu iespēju. Lai gan ļoti gribētos. Kur viņa ies, kad arī šis dzīvoklis kļūs par izgāztuvi? Ar šausmām domāju, ka pie mums.
Tajā vakarā, atgriežoties mājās, es ilgi stāvēju pie savu bērnu istabas durvīm. Es vēroju kārtīgi saliktās rotaļlietas un tukšos plauktus, un pirmo reizi sajutu nevis dusmas, bet gan aukstas bailes.
Gaida arī kādreiz bija jauna sieviete ar plāniem un sapņiem, bet tagad viņas pasaule ir sarāvusies līdz vienai taciņai starp papīra kalniem. Es sapratu, ka mēs nebaidāmies no viņas mantām – mēs baidāmies no tā tukšuma viņas dvēselē, kuru nevar aizpildīt pat ar tūkstoti grāmatu un kaķu. Un visvairāk man bail, ka šis tukšums varētu būt pārmantojams.
