Iepazīšanās portāli piektdienas vakarā ir kā krāmu tirgus apmeklējums lietusgāzes laikā. Iespēja atrast antīku dārgakmeni tiecas uz nulli, turpretim risks iebrist kāda rūpīgi glabātā, nelāgi smakojošā pagātnē ir maksimāls
Man ir četrdesmit divi gadi, esmu pieaugusi, ciniska sieviete ar labu darbu, savu dzīvokli, kaķi un pilnīgu vēlmes trūkumu tērēt laiku svešu vīru pāraudzināšanai. Bet dažreiz, tīri sportiskas intereses un kuriozu kolekcijas papildināšanas dēļ, es ieskatos tajā “Tinderī”.
Tajā vakarā es slinki šķirstīju profilus simto reizi pārliecinoties, ka vietējo vīriešu fantāzija pēc četrdesmit strādā tikai divos virzienos: “foto uz svešas dārgas automašīnas fona” un “es un mana noķertā zivs”. Un te pēkšņi mans pirksts sastinga. Ekrāns uzliesmoja tādā nedalītas, kristāldzidras nekaunības mirdzumā, ka es pat pielaboju brilles.
Profils piederēja kādam “Vitālijam, 45 gadi”. Fotoattēlā Vitālijs bija iemūžinājis sevi interjerā, ko pie mums modīgi dēvē par “divtūkstošo gadu sākuma eiro remontu”: puķainas tapetes, paklājs pie sienas (nevis ironisks, bet gan pilnīgi funkcionāls) un pats Vitālijs ģimenes sporta biksēs un krekliņā, lepni demonstrējot pasaulei ļenganu bicepsu un seju, kuru nav nomaskējis intelekts, bet kura nes dziļa pašapmierinātuma zīmogu.
Bet kā ķirsītis uz šīs pieticības deficīta kūkas bija profila apraksts. Vitālijs nesīkstas ar tādiem banālismiem kā “meklēju to, ar kuru būtu vienkārši labi”. Viņš uzreiz izlika konkursa dokumentāciju uz vakanto dzīvesbiedres amatu. Ar lielajiem burtiem, protams.
“MEKLĒJU TIKAI NOPIETNAS ATTIECĪBAS! — vēstīja Vitālijs no savas tāltālās valstības. — SIEVIETES AR PROBLĒMĀM, PIEKABĒM, PARĀDIEM — GARĀM! PRASĪBAS KANDIDĀTEI: PAKLAUSĪBA (NEZĀĢĒ, NESTRĪDAS, ZINA SAVU VIETU), SAVS LABIEKĀRTOTS DZĪVOKLIS CENTRĀ (DZĪVOSIM PIE TEVIS, MAN ŠOBRĪD IR SAREŽĢĪTS POSMS BIZNESĀ), PRASME GARŠĪGI GATAVOT (ZUPAS UN KOTLETES OBLIGĀTI!). ES ESMU NOPIETNS, PRASĪGS VĪRIETIS, BET ARĪ APDĀVINĀŠU AR SAVU KLĀTBŪTNI. FEMINISTĒM NERAKSTĪT!”
Es izlasīju to vienreiz. Tad otrreiz. Tad iedzēru malku, lai pārliecinātos, ka tā nav noguruma izraisīta halucinācija. Četrdesmit piecus gadus vecs, dzīves apbružāts vīrietis krekliņā uz paklāja fona, kuram ir “sarežģīts posms biznesā” (lasi: sēž uz kakla mammai vai bijušajai), meklē paklausīgu sievieti ar nekustamo īpašumu centrā, lai pārvāktos pie viņas un rītu viņas kotletes, apdāvinot ar savu “klātbūtni”.
Tā nebija vienkārši nekaunība. Tā bija māksla. Tas bija performances mākslas darbs. Tas bija “bingo” vīriešu infantilisma loterijā. Parasti es šādus personāžus vienkārši pavelku pa kreisi, aizsūtot tos uz vientulības digitālo elli. Bet te mana ironijas mūza pamodās, izstaipījās un pieprasīja tastatūru. Es sapratu, ka nevaru paiet garām šim šedevram. Man bija jāatbild. Ne viņam privāti — tādi personāži kritiku nepieņem, viņi uzreiz nobloķē un stāsta par “apbižotām bābām”. Es nolēmu atbildēt publiski, komentāros zem viņa foto (paldies Dievam, šī vietne pieļāva tādu iespēju).
Es piegāju lietai ar visu nopietnību. Ieslēdzu “ideālās kandidātes” režīmu un uzrakstīju CV, no kura jebkuram Vitālijam būtu jāpiedzīvo ekstāze. “Godātais Vitālij! — es iesāku savu komentāru. — Izskatīju jūsu vakanci un sapratu: tas ir liktenis. Esmu tā pati Paklausīgā Sieviete Bez Liekā Kašķēšanās instinkta, kuru jūs tik izmisīgi meklējat pelēkajā ikdienā. Mans CV:
Augums: Svars tieši 58 kg pie 175 cm garuma. Tik smalks, ka esmu praktiski caurspīdīga. Pārtieku tikai no saules gaismas un putekšņiem, tāpēc jūsu kotlešu budžets necietīs (bet gatavošu tās jums bļodām, nešaubieties!). Paklausība: Absolūta. Sava viedokļa nav, balsi padodu tikai pēc komandas “Balss!”. Konfliktēt fiziski neprotu, pie mēģinājuma “iznest” man prātu, es vienkārši ieslīgstu anabiozē. Jūsu vārds ir likums, jūsu skaistais krekliņš — manas dzīves karogs.
Mājoklis: Dzīvoklis centrā ir. Piecu istabu. No rīta jau pārrakstīju to uz jūsu vārda, dāvinājuma līgums ir pie notāra, atslēga zem kājslauķa.
Papildu bonusi: Parādu nav, bērnu nav, problēmu nav (es vispār esmu funkcija, nevis cilvēks). Esmu gatava uz sava rēķina segt jūsu “sarežģīto posmu biznesā”, nopirkt jums jaunu paklāju (lai gan šis ir leģendārs!) un maksāt jūsu uzturlīdzekļus visām iepriekšējām paklausīgajām sievām. Ar nepacietību gaidu, kad jūs apdāvināsiet mani ar savu Klātbūtni! Jūsu Ēna.”
Es nospiedu “Sūtīt” un ar padarīta darba sajūtu aizvēru lietotni. Es tur atgriezos tikai nākamajā dienā ap pusdienlaiku. Un sapratu, ka lietotne ir sajukusi prātā. Paziņojumi bira katru sekundi. Mans komentārs zem Vitālija foto bija sācis savu, vētrainu un ļoti jautru dzīvi.
Tur bija viss. Simtiem “patīk” no sievietēm, kuras, acīmredzot, arī bija nogurušas no “nopietniem vīriešiem” uz paklājiem. Desmitiem komentāru stilā: “Meitene, jūs esat ģēnijs!”, “Smejos balsī, paldies par vakaru!”, “Ēna, es aiz jums iestāšos rindā uz Vitāliju!”. Sievietes sacentās asprātībā, piedāvājot Vitālijam īrēt savus dzīvokļus, vasarnīcas un pat dvēseles, ja vien viņš apdāvinātu tās ar savu klātbūtni.
Vīrieši arī atzīmējās. Adekvātie rakstīja: “Brāl, nu tu gan devi, apkaunoji mūs visus”, “CV ir uguns, autore malacis”. Bet bija arī Vitālija “sppēles biedri”, kuri mēģināja mani kaunināt: “Lūk, tādu dēļ normāls vecis nevar atrast sievieti!”, “Sievietei jāzina sava vieta, Vitālijam ir taisnība!”. Tas tikai pielēja eļļu sieviešu smieklu ugunij.
A ko pats Vitālijs? Ak, viņš reaģēja savā repertuārā. Sākumā viņš, laikam, priecājās par uzmanību, bet, izlasot komentāru un apzinoties izsmiekla līmeni, saniknojās. Viņš eksplodēja ar virkni komentāru ar lielajiem burtiem, kur saukāja mani par “vecmeitu ar kaķiem”, ” feministi” (kas bija pretrunā ar manu CV, bet kuru tas interesē spēles karstumā?) un draudēja iesūdzē par cieņas aizskaršanu (kuras tur, spriežot pēc profila, nemaz nebija). Galu galā, neizturot simtiem smejošos sieviešu spiedienu, Vitālijs vienkārši izdzēsa savu profilu. Acīmredzot, devās pagrīdē slāpēt ievainoto vīrišķību ar mammas ķiploku kotletēm.
Šis stāsts nav par kompleksētu četrdesmitgadnieku. Šis ir stāsts par to, ka tāda mēroga nekaunību nevar uztvert nopietni. Dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu to apvainojumiem vai mēģinājumiem loģiski izprast Vitāliju murgus. Vienīgais pareizais līdzeklis pret šādu dziļu infantilismu ir asi, nežēlīgi smiekli un auksta, skanoša ironija.
Mans komentārs savāca simtiem “patīk” nevis tāpēc, ka es būtu atklājusi Ameriku. Bet gan tāpēc, ka es vienkārši skaļi pateicu to, ko domā katra normāla, pašpietiekama sieviete, uzduroties kārtējam “paklausības konkursam” no vīrieša uz paklāja fona. Mēs esam gatavas mīlēt, atbalstīt un veidot attiecības. Bet mēs kategoriski neesam gatavas sponsorēt svešu “sarežģītu posmu biznesā” apmaiņā pret apšaubāmu baudu no kāda “klātbūtnes”.
Šis virtuālais piedzīvojums man vēlreiz atgādināja – sievietes humora izjūta ir viņas labākās bruņas. Kamēr Vitāliji pasaulei piedāvā savu “klātbūtni” kā dārgumu, mēs izvēlamies dzīvot pasaulē, kurā vērtība ir cieņai, pašcieņai nevis piedegušām cerībām par “paklausīgu saimnieci”. Tāpēc, dāmas, nākamreiz, kad ieraugāt ko līdzīgu – nevis skumstiet par vīriešu dzimuma norietu, bet uzasiniet savu sarkasmu. Galu galā, ja pasaule mums piedāvā cirku , mums nekas cits neatliek, kā kļūt par visatjautīgākajām skatītājām pirmajā rindā.
Un kas zina, varbūt kaut kur turpat, starp zivju bildēm un “eiro remontiem”, tiešām slēpjas kāds, kurš prot ne tikai cept kotletes, bet arī pasmieties par sevi kopā ar mums. Tikai šoreiz – bez paklāja pie sienas, lūdzu!
Un kā jūs reaģējat uz šādām atklāti patērētāji orientētām anketām iepazīšanās portālos? Ejat garām, uzsākat saraksti, lai pārmācītu, vai, tāpat kā es, izmantojat humoru, lai izlādētu gaisotni un pasmietos kopā ar domubiedrenēm?
