Iepazīšanās pēc 55 gadu sliekšņa — tas vispār ir atsevišķs, ekstremāls sporta veids. ticēt brīnumam vairs neizdodas, nekas neapslāpē saprāta balsi, un uz jebkuru potenciālo princi tu skaties caur uzkrātās dzīves pieredzes lupu
Bet mēs taču esam sievietes, mēs līdz pēdējam ticam brīnumam. Tā nu es arī noticēju, kad iepazinos ar piecdesmitgadīgo Vitāliju.
Vitālijs strādāja par būvnieku. Pirmajos trīs randiņos kafejnīcā viņš uzvedās visnotaļ cienījami: stāstīja par komandējumiem celtniecība pa visu Latviju un ne tikai, sprieda par politiku, slavēja manu apģērba gaumi un pat vienu reizi samaksāja par manu kafiju (kas pēc mūsdienu mērauklām jau ir pieteikums uz panākumiem). Izskatījās viņš kārtīgs, krekli izgludināti, apavi nospodrināti. Vārdu sakot, normāls, pozitīvs vīrietis, kuram dzīve kaut kādu iemeslu dēļ laulības ziņā bija pagājusi garām.
“Droši vien vienkārši ļoti izvēlīgs,” — naivi nodomāju es. Un viesmīlības uzplūdā uzaicināju viņu uz svētdienas mājas vakariņām. Sagatavošanās Vitālija vizītei atgādināja speciālo plānu. Es nolēmu mērķēt precīzi — caur garšas kārpiņām. Un kas gan var būt svara ziņā nozīmīgāks arguments par labu sievietei kā ideāls, sātīgs, rubīnsarkans borščs? Es piecēlos astoņos no rīta. Devos uz tirgu pēc pareizajām liellopa krūtiņām ar kaulu. Nopirku mājas krējumu, kurā karote stāv stāvus. Izcepu pie boršča ķiploku maizītes — tik gaisīgas, ka tās burtiski kusa rokās.
Dzīvoklī smaržoja tā, ka kaimiņi, visticamāk, rija siekalas tieši uz kāpņu telpas. Es uzklāju galdu viesistabā, uzklāju skaistu galdautu, izvilku skaistus, dziļus šķīvjus, uzvilku elegantu mājas kleitu un sāku gaidīt. Tieši sešos vakarā atskanēja zvans pie durvīm.
Es atveru, visa tāda mājas pavarda feja, ar vieglu smaidu. Uz sliekšņa stāv Vitālijs. Rokas brīvi nolaistas gar sāniem. Ne puķītes. Ne visparastākās konfekšu kārbas no akcijas piedāvājuma. Pat ne baltmaizes kukuļa, lai piešķirtu vizītei kaut kādu līdzdalības šķietamību. Piecdesmitgadīgs vecis atnāca ciemos pie sievietes uz svinīgām vakariņām pilnīgi, kristāliski, pirmatnēji tukšām rokām.
— Ak, čau! — viņš mundri noziņoja, novelkot jaku. Ievilka ar degunu gaisu. — Mmm, smaržo kā mana institūta ēdnīcā. Nu, baro mani, es no rīta tikai uz sviestmaizēm sēžu.
Pirmais trauksmes zvans manā galvā nevis vienkārši nozvanīja — tas sita kā baznīcas zvans. “Kā ēdnīcā”, tātad. Nu labi, domāju, varbūt cilvēkam vienkārši ir problēmas ar formulējumiem. Celtnieks tomēr, liriķis no viņa nekāds. Mēs apsēdāmies pie galda. Es svinīgi noliku viņa priekšā kūpošu, aromātisku boršča šķīvi, blakus “nosēdināju” groziņu ar karstām ķiploku maizītēm un bļodiņu ar biezu krējumu. Vitālijs paņēma karoti. Es, aizturējusi elpu, gaidīju reakciju.
Zināt, to vīriešu “Ak, tas ir dievīgi!”. Vitālijs pasmēla boršču. Papūta. Ielika mutē. Pakošļāja ar domīgu, smagu kulinārijas konkursa žūrijas locekļa seju. Pēc tam viņš paņēma karoti un sāka metodiski, ar eksperta izteiksmi, rakņāties pa šķīvi, velkot biezumus virspusē.
— Nu, ko es varu pateikt, — beidzot izteicās mans princis, pabīdot nost maizīšu groziņu, lai tas neaizsegtu skatu. — Kopumā, ēdams ir. Izsalcis nepalikšu.
Es pamirkšķināju, mēģinot sagremot šo grezno komplimentu.
— Bet ir nianses, Gunta — Vitālijs pacēla uz karotes kāposta gabalu un apskatīja to pret gaismu. — Re, kāposti. Tu tos kaut kā rupji sakapāji. Mana mamma griež kāpostus smalkāk. Zināt, tiem jābūt tieši kā zirnekļu tīkliem, lai tie buljonā izšķīstu. Bet tev te “pastalas” peld.
Es sēdēju pretī, jūtot, kā mans laipnais smaids lēnām pārvēršas par smīnu. Bet Vitālijs, nepamanot pārmaiņas atmosfērā, iejutās garšā.
— Un buljons, — viņš pašūpoja galvu. — Krāsa it kā nekas, bietes neesi žēlojusi, bet sātīgums par švaku. Mamma vienmēr pievieno karotīti etiķa un cukura, lai būtu balanss. Bet tev tāds pliekans. Krējums, starp citu, no veikala?
— No tirgus, mājas, — ledainā tonī atbildēju es.
— Jā? Savādi. Skābums kaut kāds nepareizs. Nē, Guntiņ, borščs ir māksla. Tur ir jājūt. Tu, protams, centies, malacis, mūsdienu sievietei arī tas ir sasniegums, bet līdz mammas līmenim tev vēl jātrenējas un jātrenējas.
Viņš ar svarīgu izteiksmi pasmēla vēl vienu karoti un sniedzās pēc maizītes. Bet viņa roka palika gaisā. Tāpēc, ka es piecēlos. Ziniet, es nesāku taisnoties, ka kāpostus es griežu tā, kā patīk man. Es nesāku pierādīt, ka mans borščs tika vārīts no ideālas zemnieku liellopa gaļas. Manī vienkārši nostrādāja neredzams slēdzis, pārslēdzot mani no režīma “viesmīlīga saimniece” uz režīmu “veiksmīgi brīva”. Es piegāju pie viņa galda malas. Klusējot, bez viena paša vārda, paņēmu viņa dziļo šķīvi, virs kura viņš tikko bija veicis pārbaudi.
— Ei, ko tu dari? — Vitālijs pārsteigts pamirkšķināja. — Es taču nepaēdu. Es taču teicu, ka ir ēdams.
Es pagriezos, piegāju pie izlietnes un ar mierīgu, plūstošu kustību izlēju visu šo ideālo, rubīnsarkano, izloloto boršču kanalizācijā.
— Gunta? Tu tagad āksties? — Vitālijs pielēca no krēsla. — Es tev iedevu konstruktīvu kritiku, lai tu attīstītos, bet tu produktus tērē?
— Vitālij, — es noslaucīju rokas virtuves dvielī, pagriezos pret viņu un uzsmaidīju ar pašu gaišāko atvadu smaidu. — Konstruktīvu kritiku sniedz “Michelin” restorānā, iepriekš apmaksājot rēķinu par prāvu summu. Bet, kad piecdesmitgadīgs vecis atnāk uz svešām mājām tukšām rokām, apsēžas pie klāta galda uz visu gatvu un sāk salīdzināt saimnieci ar savu mammu — tā nav kritika. Tā ir banāla, neaudzināta skopulība.
— Jā, es tev vienkārši patiesību pateicu. Sievietes mūsdienās vispār kritiku neuztver, uzreiz krīt histērijā. — viņš sāka uzvilkties, mēģinot glābt savas autoritātes paliekas.
— Patiesība ir tāda, ka piecdesmit gados tev ir jāpusdieno nevis randiņos, bet mammas virtuvē. Tur ir gan kāposti pareizie, gan etiķis vajadzīgajās proporcijās, un dēliņam vaigu nobučos bez maksas. Bet šeit nav tava institūta ēdnīca. Uz izeju. Tieši tagad.
Viņš vēl kādas trīs minūtes purpināja koridorā, nikni bāžot kājas apavos un pinoties jakas piedurknēs. Klāstīja par to, ka es palikšot par vecu meitu ar savām ambīcijām, ka normālas sievietes ieklausās vīriešos un ka es vienkārši neprotot gatavot. Es nepārtraucu. Es stāvēju, atspiedusies pret sienu, un klusējot skatījos, kā šis kulinārijas revidents pamet manu teritoriju.
Kad aiz viņa aizvērās durvis, es atgriezos viesistabā. Ielēju sev šķīvi karsta boršča. Ieliku karoti bieza, ideāla krējuma. Paņēmu mīkstu ķiploku maizīti. Un apēdu to visu ar tik milzīgu, neaprakstāmu baudījumu, kādu nebiju jutusi ļoti sen. Tāpēc, ka borščs bija dievīgs. Bet klusums dzīvoklī, kuru nesaindēja māmuļas dēliņa kritika, bija vēl garšīgāks.
Šādas situācijas ir ideāls filtrs. Kad vīrietis nāk ciemos tukšām rokām, viņš jau demonstrē savu patērētāja attieksmi: “Es esmu dāvana, izklaidējiet mani”. Bet, kad tam pievienojas ēdiena kritika un salīdzināšana ar mammu — tas ir pilnais komplekts. Ar tādu cilvēku nedrīkst ielaisties diskusijās vai mēģināt pierādīt savu kulināro varēšanu. Viņš vienmēr skatīsies uz jums no augšas, sēžot ar tukšu dakšiņu un gaidot augstākās klases apkalpošanu. Vienīgā pareizā recepte šajā gadījumā — tūlītēja aizsūtīšana uz pieraksta vietu. Pie mammas.
Dzīve pēc 50 nereti kļūst par tādu kā emocionālo un sociālo sietu, caur kuru mēs sākam pārlūkot katru jaunu cilvēku, kas ienāk mūsu telpā. Bieži vien mēs tik ļoti ceram uz brīnumu, ka esam gatavas piedot neuzmanību vai neaudzinātību, cerot, ka aiz tā visa slēpjas kas dziļāks.
Taču šis atgadījums ar Vitāliju atgādina mums kādu ļoti svarīgu patiesību:
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
