Draugi viņam pateica, ka vajag pateikt savu vīrieša vārdu un audzināt sievu. Vīrietim jāizlemj, ko viņam darīt, bet nevis sievai tas jādiktē.
-Vjačeslav, palīdzi man, kur tu aizgāji? – viņam no pakaļas kliedza Kamilla. Viņš zināja, ka maisi patiešām bija smagi, jo pats lika produktus grozā. Bet viņš neapstājās. Kamilla gāja teju valdot asaras.
Viņa gribēja nomest maisus, bet gluži kā sapnī turpināja tos nest. Aizejot līdz mājai, viņa apsēdās uz soliņa. No aizvainojuma viņai gribējās raudāt. Viņš taču zināja, ka viņai ir smagi, viņš speciāli tā rīkojās.
-Sveika, Kamilla! – sacīja vecmāmiņa Ņina. – Labdien, vecmāmiņa Ņina, es pie jums tieši taisījos iet.
Kamilla atkal paņēma iepirkuma maisus un devās pie Ņinas. Visus savus pirkumus viņa atdeva viņai. Tante Ņina bija septītajās debesīs, jo ar savu pensiju viņa nevarēja sev to visu atļauties.
Uz atvadām noskūpstot tanti Ņinu, viņa devās pie sevis. Kolīdz atvēra durvis, vīrs uzreiz nāca pretī, gaidot maisos esošos gardumus.
LASI VĒL: Pēc apšaubāma komplimenta 40 gadu vecumā sapratu, ka pietiek tēlot jaunu dāmīti. Lūk, ko es izdarīju!
-Kur ir maisi? – Kādi maisi? Maisi, kurus tu man palīdzēji nest? – viņa mierīgi jautāja. – Nu beidz, tu ko, apvainojies? – Nē, neapvainojos. Vjačeslavs gaidīja, kad viņa sāks bārties, kliegt, bet par pārsteigumu viņa bija ļoti mierīga.
– Es domāju, ka apprecējos ar vīrieti, bet izrādījās, ka nē. Manam vīram pašam, visticamāk, nepieciešams vīrietis. – Nesapratu. – Es domāju, ka man līdzās ir vīrietis, bet tu gribi, lai līdzās būtu nevis sievietes, bet vīrietis, kurš nes smagumus.
Kamilla klusējot iegāja guļamistabā, savāca viņa čemodānu un izlika viņu no sava dzīvokļa. Viņa zināja, ka, ja tagad paklusēs, tad pēc tam būs par vēlu. Nākamajā reizē būs sliktāk.
