Es braucu pa tumšajām Ogres ielām, un galvā dunēja tikai viena doma – kā tas vispār ir iespējams? Mēs četrus gadus cēlām savu pasauli, mēs plānojām bērnus, mēs kopā pirkām mēbeles mūsu mājai.
Un tad pietika ar piecām dienām citā valstī, lai tas viss vairs nebūtu svarīgi.
Es aizbraucu pie sava brālēna Jāņa uz kaimiņu pagastu pie Suntažiem. Viņš strādā mežniecībā, ir mierīgs un nosvērts cilvēks. Kad es viņam izstāstīju par Selima ziņu un Zanes emocijām, viņš ilgi klusēja, skatoties degošajā kamīnā.
— Artūr, — viņš beidzot teica, — naudu par viesu namu un ēdināšanu tu, visticamāk, zaudēsi. Tie būs kādi divi tūkstoši eiro. Bet padomā, cik tas tev maksātu, ja tu uzzinātu šo patiesību pēc diviem gadiem, kad jums jau būtu kopīgas saistības un bērns ratiņos?
Tajā brīdī es sapratu. Zaudētā nauda bija tikai cena par manu brīvību no meliem.
Lēmums, kas visu apturēja
Nākamajā rītā es atgriezos dzīvoklī. Zane nebija gulējusi, viņa sēdēja virtuvē, joprojām tajā pašā džemperī.
— Artūr, es visu izdzēsu. Es viņu nobloķēju. Lūdzu, mēģinām vēlreiz, — viņa uzreiz sāka, tiklīdz es aizvēru durvis.
— Nē, Zane. Kāzu nebūs, — es teicu mierīgi. — Problēma nav tajā vīrietī Turcijā. Problēma ir tajā, ka tu pēc tam varēji man skatīties acīs un melot.
Tu varēji sēdēt pie vakariņu galda un plānot mūsu dzīvi, kamēr domās biji tur, pludmalē. Es vairs nekad nespēšu tev uzticēties.
Tajā pašā dienā es sāku zvanīt. Tas bija visgrūtākais – piezvanīt vecākiem, viesu nama saimniecei, fotogrāfam. Visiem es teicu vienu un to pašu: “Atvainojiet, kāzas ir atceltas personīgu iemeslu dēļ.”
Drošības nauda 1200 eiro apmērā tiešām “sadega”, arī par muzikantiem nācās samaksāt līgumsodu. Kopā es pazaudēju gandrīz pusi no saviem iekrājumiem, bet dīvainā kārtā es jutu atvieglojumu.
Dzīve pēc pusgada
Ir pagājis pusgads. Ogrē jau sāk smaržot pēc pavasara, un upes krasti atkal kļūst zaļi. Es joprojām dzīvoju tajā pašā dzīvoklī, bet tagad tas ir tikai mans. Zane pārvācās pie māsas uz Siguldu.
Viņa rakstīja un zvanīja pirmos trīs mēnešus, solīja mainīties, lūdza tikties, bet es ne reizi neatbildēju.
Es neesmu palicis nocietinājies vai dusmīgs. Es joprojām ticu mīlestībai, bet tagad es zinu vienu – uzticība nav kaut kas tāds, ko var iedot kā dāvanu vai piedot kā kļūdu.
Tā ir pamats, un, ja pamats ir saplaisājis jau pirms būvniecības beigām, māja nekad nebūs droša.
Reizēm, ejot garām tam viesu namam Lielvārdes pusē, kur mums bija jāsvin, es vairs nejūtu sāpes. Es tikai nopūšos un priecājos, ka man pietika drosmes apstāties laikā.
Labāk ir zaudēt naudu un ielūgumus, nekā zaudēt sevi cilvēkā, kurš tevi nenovērtē.
