Zēns uzdāvināja skolotājai dīvainu kastīti, bet klasesbiedri smējās par viņu. Kad skolotāja atvēra kastīti, visi samulsa, bet vēlāk aplaudēja.
Mācību gada beigās septītās klases skolēni nolēma apsveikt savu skolotāju svētkos. Gandrīz katrs atnesa ziedus, dāvanu kastītes, apsveikuma kartītes. Gaisā virmoja priecīgs troksnis, bērni jautri apsprieda, kurš ko uzdāvinājis.
Un tad pie skolotājas galda pienāca viņš — kluss, nemanāms zēns, kuru vairums pat aizmirsuši saukt vārdā. Viņam mācības nevedās, lai gan viņš bija ļoti apdāvināts bērns. Vienkārši pēdējā gada laikā zēna mamma bieži slimoja un nevarēja palīdzēt ar mājasdarbiem, bet pavisam nesen viņa pameta šo pasauli.
Zēna sejā bija nedrošs smaids, rokās viņš turēja dīvainu kastīti, ietītu brūnā papīrā un aplīmētu ar vecu līmlenti. Kāds no skolēniem uzreiz iesmējās. Kāds cits čukstēja:
Leģendārais aktieris Uldis Dumpis atklāj, ka viņam šobrīd ir kļuvis daudz sliktāk
— Atkal kaut ko atnesis… Skolotāja mehāniski paņēma kastīti, gatavojoties pateikties un nolikt dāvanu malā, kā parasti. Taču kaut kas zēna acīs — skatiens, pilns satraukuma un cerību — lika viņai atvērt kastīti tieši tagad.
Sulīgi marinētie sīpoli šašlikam un salātiem – padomi un receptes
Kad viņa noņēma papīru un atvēra vāku, klasē pēkšņi iestājās klusums. Visi skolēni apklusa, bet skolotāja pārsteigta paskatījās uz zēnu. Kastītē gulēja veca aproce ar mākslīgiem akmeņiem, nedaudz nodilusi, un gandrīz tukša lēta smaržu pudelīte. — Tas… tas ir mammas, — klusi teica zēns, ar grūtībām izvēloties vārdus. — Es vienkārši domāju… varbūt jūs vēlētos, lai tas būtu pie jums…
No aizmugurējām solām atskanēja smiekli. — Tas taču ir krāms, — kāds nočukstēja. Taču tajā brīdī skolotāja mainījās. Viņas seja kļuva nopietna. Viņa lēni izņēma aproci, uzlika to uz rokas. Tad atvēra smaržu pudelīti un uzpūta smaržas uz savas kleitas. — Jūs smaržojat pēc mammas, — zēns nočukstēja, un viņa acis kļuva mitras.
’Tas nav mans dēls…’ — pēc šiem vārdiem vīrs aizgāja no mājām, atstājot mani vienu ar mazuli
Skolotāja iztaisnojās. — Ļoti patīkama smarža, vai ne, bērni? Klasē valdīja klusums. Daži skolēni bikli pamāja ar galvu. Smiekli norima. No tās dienas viss mainījās. Skolotāja sāka biežāk skatīties zēna virzienā. Pēc stundām viņa sāka ar viņu strādāt individuāli, izskaidrojot to, ko nebija paspējuši apgūt.
Senlatvieši bērniem šādus vārdus nedeva: 7 vārdi, ko uzskatīja par nelaimi piesaistošiem
Viņa uzzināja, ka zēns aug kopā ar vecmāmiņu, ka mamma aizgāja tikai pirms mēneša, bet tēvs ģimeni pameta vēl agrāk. Laika gaitā zēns sāka atbildēt pārliecinošāk. Viņa atzīmes kļuva labākas. Un pats galvenais — viņš sāka ticēt sev.
