Zenta un Raimonds kopā bija nodzīvojuši četrdesmit gadus. Tas ir ilgs laiks – gandrīz pusgadsimts, kura laikā pasaule paspēja mainīties vairākkārt, režīmi sabruka un radās no jauna, bet viņu mājās laiks šķita ritam pēc saviem likumiem.
Kad viņi iepazinās, abi bija jauni, pilni cerību un viņiem piederēja tikai viens otram dotais solījums un maza istabiņa kopmītnē Rīgā, Pārdaugavas pusē. Visu šo laiku viņu ikdiena šķita stabila un paredzama, kā vecs, labi ieeļļots pulksteņa mehānisms. Viņi izveidoja ģimeni, kopā priecājās par bērnu pirmajiem soļiem, pārdzīvoja skolas gadu rūpes un kopīgiem spēkiem ieguva savu dzīvokli Purvciemā, kuru sauca par savu cietoksni.
Nevienam no viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka vecumdienas varētu atnest tik negaidītu un sāpīgu pavērsienu attiecībās. Likās, ka pēc tik garas kopdzīves nekas vairs nevar pārsteigt, ka visas rakstura šķautnes jau ir noslīpētas. Taču aiziešana pensijā visu mainīja vienā mirklī, parādot, ka pat pēc četrdesmit gadiem cilvēks otram var kļūt par svešinieku.
Klusais darbs, ko neviens nepamanīja
Visus darba gadus Zenta strādāja turpat Purvciema poliklīnikā. Viņas ikdiena pagāja starp baltiem halātiem un cilvēku sūdzībām. Tas bija darbs, kas prasīja milzīgu pacietību un spēju uzklausīt citu bēdas, ko viņa vakaros neizbēgami nesa sev līdzi uz mājām. Raimonds savukārt bija inženieris lielā projektēšanas birojā pilsētas centrā. Viņš bija cilvēks, kurš orientējās rasējumos un precīzos aprēķinos. Viņa pasaule bija loģiska un skaitļos izmērāma. Viņu algas nekad netika dalītas “manā” un “tavā” naudā. Jau no pašiem pirmajiem mēnešiem viss nopelnītais tika likts vienā kopējā atvilktnē, no kuras tika plānota visa dzīve.
Raimonds vienmēr pelnīja vairāk, taču tas nekad nebija kļuvis par strīdus ābolu. Zenta nekad neuzskatīja savu ieguldījumu par mazāku. Viņas diena sākās stundu pirms visiem pārējiem un beidzās ilgi pēc tam, kad māja bija pieklususi. Viņa paspēja visu: strādāt pilnu slodzi, audzināt divus bērnus, uzturēt kārtību un kopt dārziņu kooperatīvā pie Salaspils.
Turklāt desmit gadus Zenta viena pati rūpējās par Raimonda gulošo māti. Tas bija smags fizisks un emocionāls darbs. Viņa pati viņu baroja un mazgāja, kamēr Raimonds palīdzēja tikai brīvdienās, kad nebija aizņemts darba komandējumos. Toreiz tas šķita pašsaprotami – tā dzīvoja viņu paaudze. Neviens nerēķināja stundas pie plīts vai naktis pie slima cilvēka gultas. Tas bija pienākums, kuru neviens neiedomājās pārvērst naudā. Zenta vienkārši darīja to, kas jādara, lai ģimene varētu pastāvēt un Raimonds varētu mierīgi strādāt savā birojā.
Jauna kārtība un “neatkarība” Purvciema dzīvoklī
Kad Zenta devās pensijā, viņas aprēķinātā summa bija maza. Viņa jutās nedaudz sarūgtināta, jo likās, ka tūkstošiem darba stundu nav pietiekami novērtētas. Tomēr viņa cerēja, ka abi ar Raimondu iztiks, tāpat kā agrāk. Pēc diviem gadiem arī vīrs beidza strādāt. Viņa ienākumi bija ievērojami lielāki, un Zenta cerēja, ka tagad viņi beidzot varēs mierīgi baudīt vecumdienas, dzerot rīta kafiju un varbūt aizbraucot atpūsties uz sanatoriju “Jaunķemeri”.
Taču jau pirmajā mēnesī Raimonds paziņoja kaut ko neticamu. Viņš mierīgā balsī pateica, ka ir izveidojis atsevišķu bankas kontu un turpmāk katrs dzīvos tikai par savu naudu. Viņš teica, ka visu mūžu ir bijis galvenais apgādnieks un tagad gribot “padzīvot sev”. Viņš piedāvāja komunālos maksājumus dalīt uz pusēm, bet ēdienu un higiēnas preces katram pirkt pašam. Zentai tas bija kā dūriens sirdī. Viņa nespēja noticēt, ka cilvēks, ar kuru dalīts viss, pēkšņi sāk vilkt robežas.
Sākās dīvaina sadzīve. Raimonds gāja uz tuvējo “Rimi” un pirka labāko žāvēto gaļu, sarkanās zivis un dārgu kafiju. Viņš to visu rūpīgi kārtoja ledusskapī savos plauktos un piekodināja Zentai viņa produktus neaiztikt. Zenta klusējot noraudzījās, kā vīrs viens pats mielojas ar delikatesēm, kamēr viņa vārīja sev vienkāršu putru.
Viņa apsēdās pie galda ar savu veco bloknotu un mēģināja sarēķināt, kā izdzīvot. Pēc rēķinu nomaksas viņai pāri palika pavisam niecīga summa. Viņa vairs nepirka gaļu, atteicās no žurnāla “Ieva” un pat no vingrošanas nodarbībām vietējā kultūras namā. Viņa pārgāja uz lētākajiem graudaugiem, kamēr Raimonds nopirka jaunu makšķerēšanas komplektu un brauca uz copi pie Baltezera, vēlāk stāstot par saviem panākumiem.
Kad spēks beidzas un iestājas vājums
Šāda situācija ilga pusgadu. Zenta klusēja un gaidīja – vai tiešām Raimonds neredz, ka viņa ir kļuvusi bālāka un tievāka? Vai viņam nav žēl noskatīties uz viņas tukšo šķīvi? Taču vīrs šķita pilnībā aizņemts ar savu jauno brīvību. Viņš baudīja savu naudu un savu laiku, it kā Zenta būtu tikai nejauša kaimiņiene, kas gadījusies viņa dzīvoklī.
Viss mainījās kādā rudenīgā rītā. Raimonds vannasistabā pēkšņi sajuta tādu nespēku, ka kājas vairs neklausīja. Viņš paslīdēja un nevarēja piecelties. Viņa sauciens pēc palīdzības pārtrauca Purvciema rīta klusumu. Zenta, neraugoties uz visiem aizvainojumiem, uzreiz piesteidzās palīgā. Viņas sirds joprojām strādāja “rūpju režīmā”. Viņa redzēja vīra nobijušās acis un saprata, ka šī spēle par neatkarību ir beigusies.
Kad Raimonds atgriezās mājās pēc šī gadījuma, viņš vairs nebija pašpārliecināts. Viņš bija vārgs un kluss. Viņam bija nepieciešama kopšana, speciāls ēdiens un palīdzība ik uz soļa. Sēžot gultas malā, viņš klusi palūdza Zentai, lai turpmāk visu nepieciešamo pērk no “kopējās naudas”. Viņš saprata, ka viens pats ar savu lielo pensiju viņš nevar nopirkt to, ko Zenta viņam sniedza bez maksas – rūpes un patiesu klātbūtni.
Aprēķins, kas atvēra acis
Zenta šoreiz nepiekāpās uzreiz. Viņa neuzvārīja zupu un neskrēja uz aptieku pēc pirmā lūguma. Tā vietā viņa paņēma kalkulatoru un apsēdās vīram pretī.
