Viņa nolēma beidzot parādīt Raimondam viņa paša izvēlētā ceļa otru pusi. Mierīgā balsī viņa sāka skaitīt visu, ko bija darījusi četrdesmit gadu laikā.
Tā nebija mīlestība, ko viņa skaitīja, bet gan darbs. Ēst gatavošana, mājas uzkopšana, drēbju mazgāšana un – pats smagākais – vīramātes kopšana desmit gadu garumā. Viņa nosauca aptuvenas summas, cik šādi pakalpojumi maksātu, ja viņi būtu algojuši svešus cilvēkus. Summa bija milzīga. Zenta paskaidroja, ka viņa ir strādājusi divos darbos – vienu poliklīnikā un otru mājās par velti. Tieši tāpēc Raimonds varēja mierīgi veidot karjeru un krāt savu pensiju.
“Tavas vajadzības tagad prasa daudz,” viņa teica. “Pērc visu par savu naudu, jo tu pats gribēji, lai katrs ir par sevi. Es nevaru atļauties tev palīdzēt, jo manas pensijas pietiek tikai manai putrai. Mana aprūpe un darbs mājās turpmāk arī ir vērtība, ko tu nevari dabūt vienkārši tāpat.” Raimonds sēdēja satriekts. Viņš nekad nebija skatījies uz mājas darbiem kā uz vērtību. Viņam šķita, ka tīra grīda un silta zupa rodas pati no sevis. Tikai tagad, ieraugot šo auksto aprēķinu, viņš saprata, cik cietsirdīgs bija bijis.
Jauna sākuma cena
Raimonds lūdza piedošanu – šoreiz pa īstam. Viņš beidzot ieraudzīja savu sievu kā cilvēku, nevis kā mājas aprīkojuma daļu. Zenta piedāvāja izvēli: vai nu viņi atgriežas pie kopēja budžeta un savstarpējas cieņas, vai arī viņa pieprasa šķiršanos. Viņa bija gatava uz visu, lai tikai viņai nebūtu jānoskatās uz savu pazemojumu.
Kopš tās dienas ir pagājis laiks. Viņu dzīvē ir atgriezies miers, bet tas ir citādāks. Viņi atkal kopā plāno tēriņus, bet Raimonds ir sācis palīdzēt mājas darbos un biežāk pateikt “paldies”. Viņi abi saprata, ka vecumdienas nav laiks, kad norobežoties un rēķināt centus, bet gan laiks, kad novērtēt to, ka blakus ir kāds, uz ko paļauties.
Šis stāsts liek aizdomāties par to “neredzamo darbu”, ko mēs ikdienā nepamanām. Bieži vien tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu, taču tam ir milzīga vērtība. Kad ģimenē pazūd cieņa pret otra ieguldījumu, sabrūk viss pamats. Zentas drosme nostāties pret netaisnību un Raimonda spēja atzīt kļūdu palīdzēja viņiem ne tikai saglabāt laulību, bet arī iemācīties mīlēt vienam otru no jauna.
Viņi saprata, ka kopīga zupa garšo daudz labāk nekā dārga delikatese, kas apēsta vienatnē Purvciema dzīvoklī aiz aizvērtām durvīm. Nekad nav par vēlu mainīt domāšanu un iemācīties pateikt paldies par to, ko otrs dara tavā labā katru dienu.
