Katru rudeni redzu vienu un to pašu ainu: dārznieki čakli bārsta ķiploku vagas ar kūtsmēsliem, satrūdējušu mēslu vai kompostu. Un katru pavasari viņi brīnās — kāpēc galviņas ir sīkas, bet lapas greznas?
Lieta tāda, ka ķiplokam sakņu sistēma veidojas pavisam citādi nekā gurķiem vai tomātiem. Pirmajās nedēļās pēc iestādīšanas tam izaug 10–15 tievu saknīšu, tikai 5–6 centimetru garumā. Iedomājieties: trauslas dzīslas nonāk koncentrētā «kokteiļī» no organikas — un tūlīt saņem ķīmisku apdegumu.
Turklāt liekais slāpeklis liek augam «palikt biezākam». Visu enerģiju ķiploks tērē lapu masas veidošanai, bet galviņas izveidei spēku vairs nepietiek.
Septembrī–oktobrī, kad gatavojat dobi, rīkojieties citādi. Ja augsne ir auglīga, ienesiet satrūdējušu mēslu mēnesi pirms stādīšanas un vienmērīgi izklājiet pa visu platību. Pa šo laiku komposts paspēs “nomierināties”, mikroorganismi pārstrādās lieko slāpekli, un līdz stādīšanas brīdim iegūsiet ideālu līdzsvaru.
Nabadzīgās augsnēs šo termiņu var saīsināt līdz 20 dienām. Galvenais — nekad nebārstiet kompostu tieši stādīšanas vagās. Ķiplokam barībai jāsastopas pakāpeniski, augot saknēm.
Kālijs — lielu galviņu un izteiktas garšas arhitekts
Vai zināt, ar ko atšķiras veikalā pirkts ķiploks no tā, kas izaudzis pareizi sagatavotā augsnē? Ar asumu. To pašu dedzīgo garšu, kas liek asarot acīm un dedzināt mēlei. Par to atbild kālijs.
Bez pietiekama kālija daudzuma ķiploki izaug ūdeņaini un bez izteiktas garšas. Daiviņas ir mīkstas, slikti glabājas, ātri izdzen dīgstus vai sapūst. Savukārt, ja kālija ir gana, galviņas veidojas stingras, ar biezu miziņu un koncentrētu garšu.
Labākais kālija avots ķiplokiem — kālija sulfāts. To iestrādā augsnē septembrī–oktobrī, zem rakšanas, 20–30 gramus uz kvadrātmetru. Šis mēslojums nesatur hloru, ko ķiploki slikti panes, taču nodrošina augam arī sēru — vēl vienu svarīgu elementu.
Ļoti labi strādā arī kalimagēzija. Tajā ir gan kālijs, gan magnijs, gan sērs — teju gatavs komplekss ķiploku dobei. Norma tāda pati — ap 30 gramiem uz kvadrātmetru.
Lasi vēl: Ne tikai uzzīmēti kaķi, bet gan spēcīgs psiholoģisks tests: uzzini, kā tevi redz citi
Pelnu var izmantot, bet uzmanīgi. Ne vairāk kā 100 gramus uz kvadrātmetru un noteikti atsevišķi no satrūdējušiem mēsliem. Pelni ir sārmaini, un kombinācijā ar kompostu tie izraisa slāpekļa zudumu.
Magnijs un sērs: par tiem bieži aizmirst, bet veltīgi
Magnijs ir hlorofila molekulas centrs. Vienkāršāk sakot, bez tā lapas nespēj normāli fotosintetizēt. Ja nav fotosintēzes — nav arī cukuru, kas jāuzkrāj ķiploku daiviņās.
Pirmais magnija trūkuma simptoms — dzeltenas lapu gali un gaiši zaļa krāsa. Daudzi domā, ka tas ir slāpekļa trūkums, un sāk mēslot ar urīnvielu. Taču problēma ir pavisam citur.
Sērs ir tikpat svarīgs. Tieši tas ir atbildīgs par alicīna sintēzi — vielas, kas ķiplokam dod raksturīgo smaržu un asumu. Bez sēra ķiploks var izaugt liels, bet pilnīgi bezgaršīgs.
Labā ziņa: ja izmantojat kālija sulfātu vai kalimagēziju, problēmu ar sēru un magniju nebūs. Šie mēslojumi satur abus elementus pareizās proporcijās.
Kā visu to pielietot praksē
Augusta beigās – septembra sākumā (dienvidos var līdz pat oktobra sākumam) apstrādājiet dobi ar lāpstas dūri. Ja augsne ir nabadzīga, pievienojiet 5–6 kilogramus kūtsmēslu uz kvadrātmetru. Labās melnzemes vietās var iztikt bez komposta vai pievienot tikai nedaudz komposta.
Pēc tam vienmērīgi izkaisiet kālija sulfātu vai kalimagēziju — 25–30 gramus uz kvadrātmetru. Grābekļiem iestrādājiet mēslojumu augsnē 15–20 cm dziļumā.
Pēc 2–3 nedēļām, kad zeme nosēžas, var stādīt ķiplokus. Papildu mēslojumu dobumos pievienot nav nepieciešams — viss nepieciešamais jau ir augsnē.
Ziemas laikā mēslojums daļēji izšķīst, saistās ar augsnes daļiņām un pavasarī sāks pakāpeniski barot augus. Tas radīs ilgstošas iedarbības efektu — kā dārgi kompleksmēslojumi, tikai daudz lētāk.
Ar šādu sagatavošanu pavasara mēslojumi patiešām nav nepieciešami. Maksimāli — viens laistīšanas reizē ar atšķaidītu pelnu novārījumu maijā, ja lapas šķiet blāvas. Bet parasti pat tas nav vajadzīgs.
Ko noteikti nedrīkst darīt
Nekad nelietojiet svaigus kūtsmēslus — tie sadedzinās saknes. Neizkaisiet mēslojumu dāsni stādīšanas bedrēs — tas radīs lokālu pārmēslēšanu un nevienmērīgu augu attīstību.
Nesajauciet pelnus ar kūtsmēsliem vai kompostu vienā kaudzē — saskarē ar organiku sārmainā vide izraisa slāpekļa iztvaikošanu amonjaka formā. Un neuzskatiet, ka jo vairāk mēslojuma, jo labāk. Ķiploks nepanes pārmērīgu barošanu — tas „pārēdas” un neveido kvalitatīvas galviņas.
Visbiežākā kļūda — pavasara mēslojumi tikai ar slāpekli. Urīnviela vai amonjaka nitrāts liek ķiplokam veidot lapotni uz līdzenas galviņas rēķina. Ja barot, tad kompleksi, obligāti ar kālija klātbūtni.
Lasi vēl: Es apgriežu vīteņrozes tikai pēc pirmajām salnām: mana vectēva 3 noteikumi ir noderējuši jau 40 gadus
Pareizi sagatavota augsne no rudens baro augus visu veģetācijas periodu. Ķiploks saņem barību pakāpeniski, bez stresa un pārmēslēšanas. Galviņas izaug lielas, blīvas, ar izteiktu garšu un lieliski glabājas līdz nākamajai ražai. Jums atliek tikai laistīt sausuma laikā un priecāties par rezultātu.
