Restorānā valdīja klusa, intīma atmosfēra. Zigmārs sēdēja pie galdiņa pašā stūrī, kur pavērās skaists skats uz dārzu. Viņš izskatījās tiešām eleganti – krekls burtiski spīdēja, un viņš ik pa brīdim skatījās savā telefonā, droši vien gaidot kārtējo ziņu no “skaistās Agitas”. Viņa priekšā jau stāvēja glāze dārga konjaka, kas maksāja vairāk nekā viņa dienas alga noliktavā.
Es klusi piegāju pie galdiņa un apsēdos tieši viņam pretī. Viņš pat nepacēla acis, domādams, ka tā ir Agita.
— Tu šovakar izskaties tiešām kā uzņēmējs, nevis loģistikas darbinieks, Zigmār, — es teicu pavisam mierīgā, klusā balsī.
Viņš lēni pacēla acis no sava tālruņa, un tajā mirklī es ieraudzīju skatu, kas uz visiem laikiem paliks manā atmiņā. Zigmāra sejas izteiksme acumirklī pilnībā mainījās, atspoguļojot milzīgu iekšēju apjukumu un neticību tam, ka es patiešām stāvu viņa priekšā.
Sākumā viņa skatienā pavīdēja pilnīgs apmulsums, kas ātri vien pārvērtās neizmērojamā satraukumā par negaidīto situāciju. Viņa rokā esošā tālruņa ekrāns joprojām spīdēja, visiem redzami rādot atvērtu iepazīšanās lietotnes profilu, kuru viņš tikko bija tik aizrautīgi pētījis.
— Dace… ko tu… kā tu šeit… — viņš stostījās, un viņa balss drebēja tā, it kā viņš būtu iekritis ledainā ūdenī.
— Es atbraucu apskatīties tavu “biznesu”, — es turpināju, neizlaižot viņa skatienu. — Agitai šovakar neiznāca, tāpēc es nolēmu, ka mēs varētu kopā nosvinēt tavu pēkšņo turību. Starp citu, interesants auto tajā bildē. Žēl, ka tas mums nepieder.
Es pasaucu viesmīli un pasūtīju pašu dārgāko šampanieti un austeres. Zigmārs sēdēja bāls kā sienas. Viņš mēģināja kaut ko teikt par “joku ar džekiem” un “eksperimentu”, bet vārdi vienkārši ķērās kaklā.
— Zini, kas ir vissmieklīgākais? — es teicu, malkojot šampanieti. — Ka es tev ticēju. Es vārīju tev zupas un kotletes, kamēr tu tēloji miljonāru svešu sieviešu priekšā. Bet tagad spēle ir beigusies.
Es noliku uz galda savas dzīvokļa atslēgas.
— Šovakar tu vari palikt savā “noliktavā”. Tavas mantas jau ir saliktas somās un atrodas pie taviem vecākiem. Es turpmāk pati tikšu galā ar savu dzīvokli un savu dzīvi.
Zigmārs mēģināja mani satvert aiz rokas, bet es piecelos.
— Neaizmirsti apmaksāt rēķinu, “miljonār”. Šampanietis un austeres šovakar ir uz tava rēķina. Tas izmaksās apmēram pusi no tavas mēneša algas, bet tas nekas – tev taču ir bizness, vai ne?
Es izgāju no restorāna, jūtot nevis sāpes, bet milzīgu atvieglojumu. Gaiss Valmieras naktī šķita pārsteidzoši svaigs.
Ko es no tā visa sapratu
Šis stāsts man iemācīja vienu svarīgu lietu – meliem nav nākotnes, it īpaši digitālajā laikmetā. Es sapratu, ka vīrieša vēlme “pazīmēties” un tēlot to, kas viņš nav, bieži vien ir dzinulis, kas iznīcina pat pašas stiprākas attiecības.
Nav jēgas turēties pie cilvēka, kurš tevi neciena tik tiktāl, ka liek tev gatavot kotletes saviem randiņiem.
Tagad es eju uz priekšu ar augstu paceltu galvu. Dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu, gaidot kādu mājās no “izdomātām nakts maiņām”.
Vai jums kādreiz ir bijis jāsaskaras ar šādu divkosību? Kā jūs rīkojāties, kad uzzinājāt patiesību – klusi aizgājāt vai sarīkojāt šādu atklātu gājienu?
