Fenners bija biedrs pētnieku grupā, kura pieņem, ka cilvēces lejupceļš sācies tieši ap to laiku, kad tās populācija sāka strauji augt: sākot no 17.-18. gs. Apmēram šajā laikā cilvēce sāka aktīvi ietekmēt un noteikt Zemes klimatiskos un vides apstākļus.
Pēdējos 10 000 gadus cilvēki ir pa savam prātam mainījuši zemē atrodamās vielas, bet nekad tik strauji kā pēdējos divos gadsimtos, kas aizritējuši pēc pēdējās industriālās revolūcijas. Industrializācijas ietekme uz klimatu pārspēj jebkuru komētu un ledus laikmetu gan ātruma, gan nopietnības ziņā.
Fenneram šķita, ka klimata pārmaiņas vēl ir sākotnējās stadijās, bet baidījās, ka beigu beigās tās novedīs pie mūsu pašu izmiršanas. Populācijas sprādzienveida pieaugums, kopā ar cilvēces “nekontrolējamo patēriņu” ir galvenie kauliņi, kas aizsākuši domino efektu, kas turpināsies vēl ilgi pēc mūsu pazušanas. Tas ir tas, kas notiek, kad mēs parādām ilgtspējībai vidējo pirkstu.
Profesors Fenners sacīja, ka Zeme nespēs ilgi pienācīgi uzturēt pieaugošo populāciju. Viņš salīdzināja cilvēci ar Lieldienu salas iedzīvotājiem. Kad polinēzieši pirmoreiz apmetās Lieldienu salā, tā bija tropu paradīze. Resursu pārpilnība ļāva populācijai strauji pieaugt, tomēr neilgā laikā attīstība bija sevi izsmēlusi, tāpat kā izsmelti bija resursi – meži izcirsti, dzīvnieki izmiruši. Atkal sākās trūkums, karš un bads. Līdz 19. gadsimtam viņu civilizācija bija praktiski izzudusi. Vai šāds liktenis draud arī mums?
Avots: zumfeed.com
