Dr. Šovs skaidro, ka smadzenes miljoniem gadu laikā ir attīstījušās kārtu pa kārtai. Cilvēku ķermeņiem attīstoties, smadzeņu struktūras pamazām kļuva arvien vairāk sarežģītas. Zinātnieki uzskata, ka visprimitīvākā daļa – bazālā ganglija – attīstījās vispirms, un tā pārvalda pamata instinktus, tādus kā izsalkumu un libido, kā arī kustības.
Struktūras, kas ir atbildīgas par sarežģītākām intelektuālām un emocionālām funkcijām – hipokamps un deniņu daivas – lēnām attīstījās apkārt bazālajai ganglijai, pievienojot smadzenēm tādas spējas kā atmiņa un mācīšanās. Tās sastāv no četrām smadzeņu daivām, kas kontrolē morāles izjūtu un spēju plānot nākotni.
Lasi vēl: Viņus no nāves izglāba viņu tuklums – pilnīgi NETICAMI gadījumi!
Šī kārtu sistēma ir ļoti svarīga mūsu izpratnei par nāvi, jo, kā skaidro dr. Šovs, mūsu smadzenes mirst pakāpeniski. Ārējās smadzeņu kārtas, kuras kontrolē mūsu augstākās un “cilvēciskākās” funkcijas, tādas kā personību, nākotnes izpratni un motivāciju – mirst pirmo 10 vai 20 sekunžu laikā. Reģioni, kas ir atbildīgi par atmiņu un komunikāciju, mirst nākamie, smadzeņu centru atstājot dzīvu pēdējo.
“Kaut arī cilvēki, kuriem vēl ir dzīva un aktīva smadzeņu centrālā daļa, teorētiski ir dzīvi, viņi eksistē tikai veģetatīvā stāvoklī,” skaidro dr. Šovs.
“Varētu teikt, ka viņi jau ir miruši, jo viņiem nav apziņas par sevi vai savu apkārtni. Bet tā kā pamata smadzeņu struktūras vēl ir neskartas, viņi joprojām elpos, un viņiem būs pulss.”
Tātad nāves laikā pirmais, kas mirst, ir mūsu personība un raksturs, bet pamanta instinkti mūs pamet pēdējie. Šiem jautājumiem vēl nepieciešami papildus pētījumi, taču nākotnē mūs noteikti sagaida vēl daudzi interesanti atklājumi par cilvēka smadzenēm un nāvi.
Avots: viralthread.com