Mēs iepazināmies nejauši — vienkārši divi pieauguši cilvēki, noguruši no vientulības, nolēma kopā iedzert kafiju. Man toreiz bija piecdesmit divi, viņai — četrdesmit astoņi
Sandris stāsta piedzīvoto. Sievietes vārdu un sīkākas detaļas viņš nevēlas atklāt, nu jo Latvija ir maza un paralēles ir viegli savilkt. Viņa izskatījās pārliecināta, kopta, ar to īpašo sejas izteiksmi, kas parādās sievietēm, kuras prot dzīvot bez atbalsta uz jebkuru. Saruna ritēja viegli: nedaudz par darbu, nedaudz par ceļojumiem, nedaudz par to, kā viss apkārt kļuvis pārāk ātrs un trokšņains. Mēs nespēlējām flirtu, vienkārši runājām, un, iespējams, tieši tas mūs satuvināja. Pirmais iespaids par viņu bija – nobriedusi sieviete, kura zina, ko vēlas, un nedzenas pakaļ ilūzijām.
Viņa nemēģināja izskatīties jaunāka, nekoķetēja, neuzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, “ko tu meklē sievietē”. Viss bija mierīgi, līdzsvaroti, bez ierastajiem iepazīšanās rituāliem, kad katrs cenšas patikt nedaudz vairāk, nekā ir patiesībā. Mēs abi jau sen bijām pāri tam vecumam, kad attiecības veidojas uz impulsa un sajūsmas pamata. Šeit bija kaut kas cits — līdzsvarots, saprātīgs, bet tajā pašā laikā silts.
Ar ko viss sākās? Mēs iepazināmies nevis iepazīšanās vietnē un ne caur draugiem. Viss notika nejauši un gandrīz ikdienišķi: es iegāju grāmatnīcā, meklēju dāvanu kolēģei, un viņa stāvēja blakus, izvēloties kaut ko mistikas nodaļā. Mēs sākām runāt grāmatas dēļ — tipiska aina, bet kaut kā palika atmiņā. Viņas balsī nebija ne koķetērijas, ne vēlmes patikt. Viņa runāja mierīgi, nedaudz noguruši, bet ar interesi. Mēs apmainījāmies ar telefoniem — bez mājieniem un gaidām.
Es uzrakstīju nākamajā dienā:
“Bija patīkami parunāties, varbūt kādreiz uz kafiju?”
Viņa atbildēja vienkārši:
“Var.”
Pirmā tikšanās pagāja viegli. Nekādu mēģinājumu atstāt iespaidu. Viņa ieradās džinsos un pelēkā mētelī, bez demonstratīva grima, bet ar to pašu koptu izskatu, kas liecina par iekšēju disciplīnu. Mēs sēdējām mazā kafejnīcā, runājām par darbu, par bērniem — man ir pieaudzis dēls, viņai pieaugusi meita, — par filmām, par to, cik grūti pieaugušā vecumā iepazīties, jo vairs nav ilūziju, toties ir nogurums no izlikšanās.
Viņa uzreiz radīja iespaidu par sievieti, kura dzīvojusi pilnvērtīgi — nemeklēja atbalstu, negaidīja, ka kāds viņu izglābs. Viņā jūtama stingrība, pārliecība, pat zināms stingrums pret sevi un pasauli. Tas uzpirka. Pēc pāris neveiksmīgām attiecībām man bija svarīgi just, ka blakus ir patstāvīgs cilvēks, ar pieredzi, bez vēlmes mani “pārrakstīt” pēc savas gaumes. Otrajā tikšanās reizē mēs pastaigājāmies pa krastmalu. Dzērām kafiju aukstumā, smējāmies par garāmgājējiem, dalījāmies stāstos par darbu.
Es pieķēru sevi pie domas, ka blakus viņai ir mierīgi. Bez trauksmes, bez iekšējas spriedzes. It kā blakus būtu cilvēks, kurš visu saprot no pusvārda. Viņa neuzdeva liekus jautājumus, neprecizēja, kur es biju, neinteresējās par pagātni. Vienkārši klausījās un piebilda īsas, precīzas frāzes.
Kāpēc somu mājsaimnieces trauku mazgāšanai neizmanto sūkļus; ko viņas ir izgudrojušas to vietā
Es toreiz nodomāju: lūk, tas ir — pieaugušo miers, kad nevienam nekas nav jāpierāda. Viss godīgi un vienkārši. Mēs vienojāmies satikties vēlreiz — jau restorānā, ar dzirkstošā glāzi un normālu sarunu bez steigas.
Līdz šim brīdim viss šķita dabiski. Nekādas spriedzes. Nekādu “drāmu”. Bet jau tajā vakarā, kad viņa teica savu slaveno frāzi par kopdzīvi, es sapratu: šim mieram ir cita daba. Tā nav pārliecība, bet gan kaut kāda iepriekš izveidota stratēģija. It kā viņa visu būtu izrēķinājusi, un tagad vienkārši pārbauda, vai esmu gatavs iekļauties viņas plānā. Es vēl nebiju paspējis apzināties, bet jau jutu: šajās attiecībās kaut kas virzās pārāk ātri, it kā bez manis.
“Es gribētu dzīvot ar tevi”
Tas bija parasts vakars. Mēs sēdējām nelielā itāļu restorānā, kur viņa, kā izrādījās, bija bijusi iepriekš. Izvēlējāmies galdiņu pie loga, pasūtījām pastu. Saruna ritēja viegli, lai gan starp mums jau jūtams vairāk personiskā, nekā vienkārši interese. Viņa stāstīja par meitu, par darbu, par to, ka nogurusi būt viena un ka viņas dzīvē viss ir “pārāk vienmērīgi”. Viņas balsī nebija žēlabu, bet bija kaut kāds nogurums — tāds, kāds mēdz būt cilvēkiem, kuri pieraduši paļauties tikai uz sevi.
Es klausījos, māju ar galvu, reizēm iestarpināju īsas frāzes. Viss bija mierīgi, līdz viņa izteica to pašu:
— Zini, es gribētu dzīvot ar tevi kopā.
Ne smaida, ne pauzes. It kā viņa apspriestu nevis jūtas, bet kaut ko sadzīvisku. Teica un paskatījās tieši acīs — mierīgi, pārliecināti, kā cilvēks, kurš jau visu ir izlēmis divu vietā. Sākumā es nesapratu. Pārjautāju, domādams, ka pārklausījos. Viņa atkārtoja to pašu, jau nedaudz maigāk, bet ar to pašu mieru balsī.
— Man ar tevi ir komfortabli. Mums ir kopīgi uzskati, mēs esam pieauguši, un es neredzu jēgu atlikt. Man ir apnicis būt vienai.
Es atceros, it kā iekšpusē viss uz sekundi sastinga. It kā nekas traks — sieviete atklāti runā par savām vēlmēm. Bet tajā “man ir apnicis būt vienai” es sadzirdēju nevis aicinājumu, bet gan nogurumu un aprēķinu. Ne “gribu būt ar tevi”, bet “apnicis būt bez kāda”.
Pēc sudraba kāzu jubilejas es noīrēju dzīvokli, bet mans vīrs Valdis joprojām nesaprot kāpēc
Es mēģināju pajokot, teikt, ka mēs vēl pazīstam viens otru mazāk par mēnesi, ka vajadzētu nesteigties. Viņa uzsmaidīja pieklājīgi, bet pēc viņas sejas bija redzams: viņa neuztver manus vārdus nopietni.
— Mēs vairs neesam bērni. Cik ilgi var “nesteigties”? Dzīve iet. Vai tu domā, ka ir jēga gaidīt pusgadu, lai saprastu acīmredzamo? Šajos vārdos bija loģika — un tajā pašā laikā tajos nebija siltuma. It kā viņa runātu par dzīvokļa maiņu, nevis par kopdzīvi.
Un tieši tad man radās skaidra sajūta — ka tas nav par mums. Tas ir par viņu. Par viņas iekšējo nepieciešamību ātrāk aizpildīt tukšumu, kamēr tas nav kļuvis pārāk skaļš. Pēc vakariņām viņa uzvedās tā, it kā saruna jau būtu izlemta. Jautāja, kur es dzīvoju, cik tālu no centra, precizēja, cik istabu, kurš stāvs. Balsī nebija intereses par manu telpu — tā bija novērtējoša uzmanība no cilvēka, kurš domās jau pārvieto mēbeles.
Es sēdēju, klausījos, un arvien spēcīgāk jutu to smalko trauksmi, kad saproti: tu esi kļuvis par daļu no sveša scenārija, nezinot, ka tajā jau ir ierakstīts fināls. Es neko neteicu. Vienkārši klausījos un māju ar galvu. Bet iekšēji jau zināju: kopā mēs nedzīvosim.
Āķis, ko es nesapratu uzreiz
Sākumā es visu norakstīju uz vecumu un dzīves pieredzi. Četrdesmit astoņos gados cilvēkam ir tiesības būt tiešam. Varbūt viņa vienkārši ir pieradusi ātri lemt, neatlikt. Bet jo vairāk es atcerējos to sarunu, jo skaidrāk sapratu…
Šķir otru lapu, lai uzzinātu visu patiesību
