Lieta nav apņēmībā. Lieta ir tajā, ka runa vispār nav par mani. Kad sieviete saka “gribu dzīvot ar tevi”, parasti aiz tā stāv siltums, interese, vēlme dalīt ar kādu ikdienu — blakus pamosties, vakariņot, par kaut ko smieties.
Viņas vārdos visa tā nebija. Tur skanēja nogurums un nepieciešamība. Viņa runāja tā, kā runā cilvēki, kuri jau pieņēmuši lēmumu ne tik daudz par cilvēku, cik par savu situāciju. Nākamās dažas tikšanās to tikai apstiprināja. Mēs pastaigājāmies, viņa stāstīja par darbu, par plāniem, bet saruna visu laiku atgriezās pie kopdzīves tēmas. Ne “ja mēs kādreiz dzīvosim kopā”, bet tieši — “kad”.
— Mums būs ērtāk, — viņa teica kādreiz. — Tu tāpat bieži esi pie manis, un es viena velku somas no veikala. Kopā vienkāršāk.
Es klausījos un pieķēru sevi pie domas, ka aiz šiem “ērtāk” un “vienkāršāk” nav jūtams nekas personisks. Nekāda ziņkāre, nekāds “kā tu dzīvo”, “kas tev svarīgs”. Tikai sadzīvisks aprēķins. Un lieta nav tajā, ka viņa meklēja labumu. Viņa meklēja klusumu, kurā paslēpt vientulības bailes. Pamazām es sāku pamanīt sīkumus. Piemēram, viņa bieži teica “mēs” — pat tajās situācijās, kur “mēs” vēl neeksistēja.
— Mēs varam aizbraukt atvaļinājumā. Mēs sagaidīsim svētkus kopā. Mums vajadzēs nomainīt mēbeles guļamistabā. Šīs frāzes skanēja nevis kā sapņi, bet kā jau pieņemta lēmuma fakts. Es jutu, ka mani neaicina dzīvē — mani tur iebūvē.
Un, jo vairāk es par to domāju, jo skaidrāk kļuva: lieta nav manī kā cilvēkā, bet tajā, ka viņai vienkārši vajadzīgs kāds. Lai būtu, kam teikt “labrīt”, kam pasniegt tēju, kurš atgādinātu, ka viņa nav viena. Un, ja manā vietā būtu cits — visticamāk, viss notiktu tāpat. Mani patiesi satrauca nevis tas, ka viņa gribēja tuvību, bet tas, ka viņai nebija interesanti, kas esmu. Viņa nejautāja par maniem ieradumiem, neinteresējās par manu pagātni, nejautāja, kas man ir svarīgs.
Viss noveda pie “mēs”: ko “mēs darīsim”, “kā mēs iekārtosim”, “kas mums vajadzīgs”. Es it kā pārstāju būt cilvēks un kļuvu par funkciju — cilvēku, kurš spēj aizpildīt tukšu vietu viņas sadzīvē. Tad es sapratu, kas bija āķis: tas nebija stāsts par attiecībām, tas bija mēģinājums izvairīties no klusuma. Viņa nevēlējās mīlestību. Viņa gribēja, lai mājās deg gaisma, lai kāds aiz viņas aizver durvis, lai ledusskapī būtu divi jogurti viena vietā. Un, iespējams, tas izklausās sīki, bet es skaidri zināju — ja piekritīšu, tad pēc mēneša jutīšu, kā šajā mājā kļūst šauri nevis no mēbelēm, bet no svešas dzīves, kurā es neesmu iekļāvies.
Kāpēc es atteicos un ko sapratu pēc tam
Lēmums nenāk vienā mirklī — tas pakāpeniski izaug no daudziem sīkumiem. No frāzēm, skatieniem, pauzēm, intonācijām. No iekšējas neatbilstības sajūtas, ko nav iespējams izskaidrot vārdos. Tā bija arī man. Es sapratu: vēl viens vārds — un es tikšu ierauts stāstā, kuram nav patiesas saistības ar mani. Kādā vakarā, kad viņa atkal sāka runāt par kopdzīvi, es nolēmu neizvairīties no tēmas. Mēs sēdējām pie viņas mājās, virtuvē, pie tējas. Viņa stāstīja, cik ērti būtu īrēt vienu dzīvokli, kā “divatā lētāk”, kā “drošāk un mierīgāk”.
Es klausījos klusējot, tad pateicu tieši:
— Tu runā par visu ļoti saprātīgi. Bet, ja godīgi, es nejūtos, ka mēs pazīstam viens otru tik daudz, lai lemtu par tādām lietām.
Viņa bija pārsteigta, bet ne uzreiz taka piepūtās. Paskatījās uzmanīgi, nedaudz auksti, it kā pārbaudītu, vai es jokošu. Tad teica:
— Tu vienkārši baidies. Vīrieši pēc piecdesmit bieži baidās satuvināties. Jums ir komfortablāk dzīvot pašiem.
Viņas balsī skanēja nevis nosodījums, bet nogurums. It kā viņa jau ir pieradusi pie tā, ka viss apkārt sabrūk pusceļā. Bet lieta nebija bailēs. Es tiešām nebaidījos. Vienkārši jutu, ka mēs neesam pāris. Mēs esam divi pieauguši cilvēki, kas nejauši satikās īstajā brīdī, bet katram ir savs ritms, savs stāsts, savas sienas.
Es mēģināju paskaidrot, ka nevēlos sagraut viņas pārliecību, bet arī nevaru dzīvot attiecībās, kur no manis gaida nevis līdzdalību, bet klātbūtni. Kur esmu funkcija, nevis cilvēks. Viņa ilgi klusēja, tad teica klusi:
— Tātad, viss.
Un viss tiešām beidzās. Ļoti klusu. Vienkārši katrs saprata, ka turpināt nav jēgas. Es izgāju no viņas dzīvokļa ar vieglu vainas sajūtu, bet arī ar atvieglojumu. Ne tāpēc, ka izvairījos no kaut kā slikta, bet tāpēc, ka saglabāju godīgumu. Vēlāk es ne reizi vien domāju par šo sarunu. Mēs varējām palikt kopā. Droši vien būtu ērti — kopīga sadzīve, ieradums, kārtība. Bet es sapratu: pieaugušiem cilvēkiem bieži šķiet, ka komforts aizstāj tuvību. Ka, ja blakus kāds ir — tātad jau ir labi. Bet bez patiesas intereses, bez siltuma, bez patiesas vēlmes būt blakus, nevis vienkārši dzīvot kopā, viss pārvēršas par līgumu.
Es negribēju dzīvot pēc līguma. Man vajadzīgs cilvēks, ar kuru gribas klusēt, nevis plānot. Iet prom un atgriezties, nevis vienkārši dalīt skapi un gultu. Un, iespējams, tieši tāpēc es pateicu “nē” laikus. Jo dažreiz “laikus saprast” ir vienīgais, kas glābj no nepareizas dzīves.
