Divdesmit četras stundas
Nākamā diennakts nebija viegla. Viņi neaizgāja uzreiz. Nakts pagāja ar mantu krāmēšanas skaņām. Es dzirdēju, kā krīt mantas, kā šņāc iepakojums. Elīna raudāja, skaļi, šņukstot, rēķinoties ar manu sirdi. Tā sarāvās, prasot iet, apskaut, iedot naudu, teikt “dzīvojiet”. Bet es dzēru tēju ar piparmētru un neizgāju. Jo zināju: piekāpšos tagad — un šī slēdzene uz viņu durvīm pārvērtīsies par slēdzeni uz manas kakla. Uz visiem laikiem.
No rīta viņi aizgāja, neatsveicinājušies. Artūrs, ejot garām manām durvīm, speciāli skaļi iebakstīja ar čemodānu pret durvju stenderi. Elīna vienkārši nolaida acis. Uz virtuves galda (es to atvēru no rīta, kamēr viņi gulēja) gulēja atslēga. Tā pati, no viņu “robežām”. Vakarā es atgriezos tukšā dzīvoklī. Bija neparasti kluss. Neviens nerunāja pie monitora, ūdens netecēja stundām.
Es iegāju lielajā istabā. Durvis bija plaši atvērtas. Iestrādātās slēdzenes vietā rēgojās neglīts caurums ar saplēstām šķiedras malām — Artūrs izraustīja savu mehānismu ar saknēm, acīmredzot, principa pēc. Es pārlaidu roku pāri kokam. Nekas. Durvis es nomainīšu. Vai aizlīmēšu. Pēdas ir ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvokļiem, kas pārdzīvojuši grūtus laikus.
Noņēmu no ledusskapja ķēdi — muļķīgu aizsardzību, kas, pēc būtības, nebija vajadzīga. Sergejs, kad to uzlika, teica gudru lietu: “Slēdzenes, Māra, tās taču nav no svešiem. Tās ir no savējiem. Bet no savējiem slēdzeņu nav, no savējiem glābj tikai sirdsapziņa.”
Es ieslēdzu tējkannu. Izņēmu mīļāko krūzi — plānu porcelānu, kuru Artūrs vienmēr centās noslaucīt ar elkoni.
Uz tālruni atnāca ziņa no Elīnas:
“Mēs esam pie vīra mātes. Tur dīvāns ir salūzis. Tu esi apmierināta?”
Es uzrakstīju atbildi, padomāju un izdzēsu. Tā vietā es ielēju sev tēju, nogriezu siera gabalu un apsēdos pie loga. Aiz stikla sniga sniegs, slēpjot riepu pēdas un kāda aizvainojumu. Es vienkārši atgādināju, ka ģimene ir tad, kad sargā viens otru, nevis dala teritoriju. Un privātā telpa svešā dzīvoklī maksā tieši tik, cik maksā šī dzīvokļa īre. Par velti notiek tikai peļu slazdā. Vai kopmītnē, kur komandē komandants. Un šodien komandants beidzot nodeva maiņu un kļuva vienkārši par mammu.
Mammu, kura gaida ciemos. Bet tikai ciemos
Kā jūs domājat, vai māte rīkojās taisnīgi, atbildot ar slēdzeni uz slēdzeni? Vai vajadzēja paciest miera dēļ ģimenē? Dalieties viedoklī komentāros. Parakstieties, lai nepazaudētu atslēgas no jauniem stāstiem. Un laipni lūgti komentāros — mūsu kopējā virtuvē, kur var apspriest visu, un kur nav nekādu slēdzeņu.
Atziņa par materiālās un emocionālās atkarības cenu
Stāsts uzsver, ka atkarība no citiem (pat no ģimenes locekļiem) gandrīz vienmēr nāk ar emocionālu cenu un ka “par velti notiek tikai peļu slazdā.” Atziņa ir tāda, ka materiālais labums (bezmaksas dzīvošana) bieži izraisa emocionālu bezcieņu.
Māra, ņemot vērā Artūra apgalvojumu par “saviem produktiem” un vēlāk par “lietā ieguldīto naudu”, skaidri parāda, ka, ja reiz tiek vilktas īpašumtiesību robežas (viņu desa, viņu slēdzene, viņu privātums), tad robežas ir jāvelk arī pie rēķiniem un īpašuma tiesībām (Māras dzīvoklis, Māras internets). Tas ir aicinājums lasītājam skaidri nodalīt ģimenes atbalstu no finansiāliem darījumiem.
Cieņa pirms mīlestības: Mīlestība pret meitu un znotu sākotnēji liek Mārai paciest necieņu. Stāsts parāda, ka dažos gadījumos cieņa pret sevi ir jāuzstāda kā nosacījums, lai mīlestība varētu pastāvēt veselīgā formā.
