Pieredze, izvēloties starp Škoda un Dacia. 2018.gadā mēs ar znotu nopirkām jaunas automašīnas un ko nu secinājām – par to stāstu zemāk
Mūsdienās jau retais brīnās par to, kas notiek jaunu un lietotu automašīnu tirgū. Ja vēl nesen par 15 000 eiro varēja nopirkt pieklājīgu automašīnu, piemēram, Volkswagen Golf vai Hyundai i30, tad tagad par šo naudu vienīgais, uz ko var cerēt, ir Dacia Sandero, un arī tad – vienā no pašām vienkāršākajām komplektācijām, kas diez vai spēs iepriecināt savu īpašnieku ar plašu opciju un palīg sistēmu klāstu.
Atceroties 2018. gadu, kad man bija jāizvēlas, kādu mašīnu pirkt pēc savas vecās Opel Corsa: Dacia Logan universālu vai Škoda Fabia, es, godīgi sakot, ilgi domāju un lauzīju galvu, kurai tad dot priekšroku. Par labu katram no šiem automobiļiem bija savi argumenti, un es toreiz neatmetu nevienu no tiem. Piemēram, Dacia bija lētāka par Skoda aptuveni par 1000–1500 eiro, ņemot vērā visus iespējamos salonu piedāvājumus un atlaides. Nauda nebija liela pat tiem laikiem, bet kādam tas varēja spēlēt izšķirošu lomu; par laimi, man tas nebija noteicošais faktors.
Tomēr uz Dacia pusi es skatījos nopietni un pat aizbraucu uz vietējā dīlera salonu ar nodomu veikt pasūtījumu, bet pēc sarunas ar šī dīlera pārstāvjiem sapratu, ka viņi nav ieinteresēti klienta apmierinātībā, bet gan pirmajā vietā viņiem bija pašu peļņa. Kāpēc? Tāpēc, ka uz manu lūgumu pārdot man automašīnu bez kaudzes saliktu un nevienam nevajadzīgu papildu aksesuāru viņi atbildēja ar atteikumu un burtiski pateica:
“Gribat mašīnu bez “ekstrām”? Lūdzu, gaidiet 2–3 mēnešus, kamēr to atvedīs jums no rūpnīcas.”
Atvainojiet, bet mani šāda pieeja neapmierināja. Pilnīgi cita gaisotne bija Skoda salonā. Pirmkārt, visas papildierīces, kas bija automašīnā, tika uzdāvinātas bez maksas – starp citu, naudas izteiksmē tie bija kādi 600 eiro. Tur ietilpa 16 collu Yokohama ziemas riepu komplekts ar radzēm, dzinēja aizsargs, oriģinālo VAG gumijas paklājiņu komplekts (neskatoties uz to, ka šajā komplektācijā no rūpnīcas bija auduma paklājiņi), sieti radiatora aizsardzībai un aizmugurējo stiklu tonēšana. Piedāvāja arī bezmaksas signalizāciju ar attālināto iedarbināšanu, taču es atteicos, jo neesmu piekritējs svešai iejaukšanās jaunas automašīnas elektrosistēmā.
Vispār, ņemot vērā visas atlaides, Fabia man izmaksāja pat lētāk, nekā man piedāvāja maksāt par Dacia nabadzīgākā komplektācijā. Bet būtība nav pat tajā. Ir pagājuši vairāk nekā 6 gadi kopš pirkuma brīža, un tagad es saprotu, ka tajā laikā izdarīju absolūti pareizo izvēli, un varu teikt: “Fabia bez jebkādām šaubām ir labāka par Dacia”. Un tagad daži argumenti par labu manai izvēlei.
Lai nebūtu pārpratumu, uzreiz teikšu, ka manā lietošanā ir faktiski jauna Dacia, kas nav nobraukusi pat 1000 km. Un tā ir tā pati “pareizā” mašīna, kas ražota vēl pirms visām krīzēm: ar kvalitatīvām komplektējošajām detaļām, uzticamiem agregātiem un pārbaudītu virsbūvi.
Ir tāda zināma frāze: “Pie labā ātri pierod”, un šajā gadījumā no abām automašīnām labā noteikti nav Dacia, jo pie tās, lai cik es mēģinātu, tā arī neesmu spējis pierast. Viss, sākot no vadības ierīcēm un beidzot ar sēdpozīciju vadītāja krēslā, vienkārši nav salīdzināms ar Skoda. It kā ir gan roku balsti – gan uz vadītāja durvīm, gan centrālais –, bet tas viss izvietots tā, ka atrast ērtu pozīciju un kaut kā pielāgoties ir vienkārši neiespējami.
Pēc braukšanas ir divējāda sajūta: no vienas puses, dažos ceļa posmos Dacia šķiet ērtāka, īpaši, ja tas ir kāds bedrains lauku ceļš. Balstiekārtas gājiens ir lielāks, tā ir mīkstāka, un tieši šādos posmos pie tās stūres braukt ir patīkamāk. Bet, ja runājam par 95% ceļu, pa kuriem nākas braukt gan pilsētā, gan ārpus tās, tad Fabia ir par galvu pārāka balstiekārtas komforta ziņā. Tā brauc kaut kā savāktāk un sabalansētāk…, bet Dacia – nedaudz “ļumīgi”. To ir grūti izskaidrot vārdos, vajag vienkārši pāris reizes izbraukt ar abām automašīnām.
Starp citu, ir vēl viens negatīvs moments, ko uzreiz pamanu, tiklīdz apsēžos pie Dacia stūres un nobraucu pirmos metrus. Braucot pa nelīdzenu ceļu ar mazām bedrītēm, no motora pārsega apakšas dzirdama viegla, dobja skaņa, bet, spriežot pēc daudzu citu īpašnieku teiktā, tā ir norma, un tas nav nekas cits kā dzinēja paduškas darbība. Iespējams, pie tā var pierast, taču pēc Skoda dzirdēt kaut ko lieku gan salonā, gan ārpus tā man bija pārsteidzoši.
Par vadāmību Dacia ir grūti piesieties, taču, lai saprastu, kas ir ideāla stūrēšana mazajā klasē, pietiek kaut reizi izbraukt pa šoseju ar strauju manevrēšanu pie Fabia stūres. Jau pēc pirmajām minūtēm saproti, ka konkurence šeit nav iespējama – Fabia ir citā līmenī, pat ja tā būtu pati lētākā.
Tagad daži vārdi par ātrumkārbu. Kā zināt, tās ir problēmas visiem īpašniekiem, kuriem trāpījusies neveiksmīga mehāniskā kārba. Visas tās problēmas, kas bija raksturīgas lētajiem modeļiem, bija sastopamas arī šeit. Dūkoņa zemajos pārnesumos, atlaižot gāzes pedāli – no tā diemžēl tā arī nav izdevies atbrīvoties. Smaga pārnesumu pārslēgšana – lūk, tas man gan bija pavisam bēdīgs jaunums. Septiņus gadus braucu ar savu veco auto, problēmu nebija, viss slēdzās bez aizķeršanās.
Šeit turpretī viss jādara ar lielu piepūli, īpaši no otrā uz trešo pārnesumu un no trešā uz ceturto. Pēc pieredzējušu braucēju teiktā, problēma tiek risināta, nomainot kvalitatīvāku eļļu ātrumkārbā, bet pagaidām es personīgi neesmu pārbaudījis, cik labi tas nostrādās, un nevaru apgalvot, ka tas palīdzēs par 100%. Škoda šajā ziņā ir ideāla. Gan jaunam auto, gan tagad, pēc 6 gadiem un 80 000 km nobraukuma, pārnesumi slēdzas ar vienu pirkstu, kulise darbojas precīzi, viegli un saprotami.
Par pašas kārbas darbību varu teikt tikai vienu – viss strādā ideāli, klusi un bez jebkādas kaukšanas, bremzējot ar dzinēju. Bet tagad pāriesim no manām subjektīvajām sajūtām pie faktiem.
Taču tikai uz citas Dacia piemēra, kuru nopirka znots Jānis un kura nobraukusi ne daudz vairāk par 80 000 km, proti, nobraukuma ziņā īpaši neatšķiras no manas Skoda.
Šķir nākamo lapu , lai lasītu tālāk
