Šajā laikā mašīnai tika nomainītas šādas detaļas: stūres reika pie aptuveni 50 000 km, tagad savas “beigas” sasnieguši stūres uzgaļi, tie drīzumā jāmaina. Kādas trīs reizes mainīta izputēja gofra – zināma vājā vieta. Viņdien atteicās viens no sensoriem – tika nomainīts pret jaunu. Vai manai Škoda pie 80 tūkst. km nobraukuma ir līdzīgas problēmas? Nē! Virsbūvei šai Dacia sākuši parādīties “rudie”. Pirmkārt, paši agrākie izlīda uz jumta akmeņu triecienu vietās, jo šī detaļa nav pietiekami aizsargāta. Tālāk uz durvīm no iekšpuses arī jau redzamas vietas ar uzpūtušos krāsu un koroziju.
Bagāžnieka vāks arī ir vājā vieta, un, pat neskatoties uz to, ka tas ir sedans, nevis universālis, tik un tā pēc vairākiem gadiem sāk parādīties lūk šādi “pārsteigumi”. Pagaidām tas viss nav tik uzskatāmi, bet pēc 2–3 gadiem rūsa izlīdīs uz āru daudz nopietnākos mērogos.
Vai kaut kas līdzīgs ir uz manas Škoda virsbūves? Protams, ka nē. Turklāt, pat rūpīgi pārbaudot apakšu un visas dobumu vietas, nevienu korozijas punktu neatradīsiet. Lūk, piemēram, kā izskatās bagažnieka vāks no iekšpuses tajā pašā vietā, kur Jāņa mašīnai jau metas rūsa.
Par VAG automašīnu plīsumiem, eļļas patēriņu un sliktu krāsu – šīs pasakas vērts stāstīt tiem, kuri brauc ar nobrauktu lūzni no piektā īpašnieka ar nezināmu vēsturi. Ar jaunu Skoda viss ir skaidrs un paredzams. Motors ar kārbu iet 500 000 km, ja galva ir uz pleciem, balstiekārta viegli iztur 300 tūkstošus, bet par virsbūvi es vispār klusēju – laba cinkošana saglabās to vismaz 15–20 gadus labā stāvoklī.
Tā nu kārtējo reizi es pārliecinos, ka pirms 6 gadiem neizdarīju muļķību, kad nopirku Skoda, nevis Dacia.
