Gunta sapņoja, ka pensijas gados palīdzēs viņai, ne otrādi. Mazā pensija knapi pietika iztikai, ne “dārgiem” viesiem
— Gunta, nu kāda dobe? Jūs taču esat mūsdienīga sieviete, bet spriežat kā dzimtbūšanas laikos.
Valdis palaboja saulesbrilles, nepieceldamies no zviļņa. Viņa īkšķis slinki slīdēja pa viedtālruņa ekrānu — uz augšu, uz leju, “patīk”, ritināt.
— Valdi, tur ir tikai kādi trīs metri, ko uzrakt. Man mugura pēc vakardienas burku vārīšanas nelokās, bet ķiploki jāiestāda, kamēr mēness ir fāzē.
— Mēness ir fāzē, — znots noburkšķēja, nenovēršot skatienu no tālruņa. — Saskaitīsim matemātiski. Mana darba stunda, brīvdienā, maksā divdesmit eiro. Ja es tagad celšos, pārģērbšos, ņemšu lāpstu… tā ir vismaz stunda. Jums tie trīs kilogrami ķiploku izmaksās divdesmit eiro. Nav rentabli. Jums lētāk ir noalgot vietējo kaimiņu Jāni par “grādīgo”. To sauc par deleģēšanu.
Gunta klusējot noslaucīja rokas priekšautā. Uz priekšauta ziedēja saulespuķes, kas jau bija izbalējušas no neskaitāmām mazgāšanas reizēm.
— Jānis trešo dienu ir plostā, — viņa klusi noteica. — Bet deleģēt man pagaidām nesanāk.
Viņa pagriezās un gāja uz šķūnīti. Lāpsta bija smaga, ar pielipušiem smilšmāla klučiem. Savos sešdesmit divos gados Gunta, bijusī nodaļas vadītāja, par cilvēku zināja visu. Un šobrīd viņas pašas saprāts teica, ka mugura turas uz godavārda un ziedes. Šī bija viņu trešā vasara tādā režīmā. Agrāk Gunta domāja, ka “vasarnīca mazbērniem” ir prieks. Tagad viņa saprata: tās ir dežūras. Gatavošanās “dārgo viesu” atbraukšanai sākās jau pirms nedēļas. Guntas pensija — pieci simti četrdesmit eiro — līdz jūnijam pārvērtās stratēģiskā, bet trūcīgā resursā.
Lai pabarotu meitu, znotu un abus septiņgadīgos dvīņus, bija nepieciešama finansiāla akrobātika. Pagājušajā otrdienā viņa no krājkonta izņēma divsimt eiro. “Pavadīšanai”, kā jokoja kaimiņiene. “Rezerves fonds”, kā laboja pati Gunta. Pirkumu saraksts izskatījās pēc neliela restorāna tāmes: Jogurti zēniem (tikai bez cukura); Steiki Valdim (“Gunta, nu ne jau cūkgaļu, liellopu”); Dzēriens Līgai (sarkanais, sausais, ne lētāks par desmit eiro); Biezpiens, krējums, piens — tikai no tirgus, lielveikalu produkciju viņi neēd.
— Mēs braucam pie tevis pēc vitamīniem, mammu! — Līga pirms nedēļas priecīgi sauca klausulē. — Puikām vajag gaisu, bet Valdim — restartu. Viņš darbā ir tā izdedzis.
Valdis no rītiem ēdot omleti…
Gunta nopūtās, triecot lāpstu sausajā zemē. “Izdedzis”. Skaists vārds. Viņas nodaļā speciālisti stāvēja pie galda pa divpadsmit stundām, kad atveda padsmit cilvēkus uz “Gaiļezeru”. Viņi neizdega. Viņi vienkārši kļuva sirmi līdz četrdesmit gadiem un klusējot vilka dūmu uz ugunsdzēsības kāpnēm. Bet Valdis izdeg no kondicioniera un sapulcēm “Teams”.
— Vecmāmiņ! — Artūra skanīgais sauciens pārtrauca klusumu. — Mēs gribam ēst! Kur ir pankūkas? Mamma teica, ka tu izcepsi!
Gunta iesprauda lāpstu zemē, iztaisnojās, ierasti uzliekot plaukstu uz jostasvietas, un paskatījās pulkstenī. Vienpadsmit rītā. “Rīdzinieki” ir pamodušies. Virtuvē valdīja haoss, kāds mēdz būt tikai pēc zviedru grēku plūdiem vai mīļoto radinieku viesošanās. Uz galda — izlietas kafijas peļķītes, cepumu drupatas, atvērta un apvītusi sviesta paciņa. Līga sēdēja pie galda zīda pidžamā, ar karotīti maisot atdzisušu tēju.
— Mamm, nu ko tu tur rakņājies no paša rīta? — meita nožāvājās, neaizsedzot muti. — Mēs pamodāmies, bet galds tukšs. Tu taču zini, ka Valdis mīl omleti ar tomātiem tieši no pannas.
— Labrīt, meitiņ. Es vispār esmu uz kājām kopš sešiem rītā. Tomātus aplēju, gurķus nolasīju, siltumnīcu atvēru.
— Ak, atkal tu sāc savu varoņdarbu uzskaiti, — Līga saviebās. — Mēs taču lūdzām: nevajag pārpūlēties. Atpūties. Mēs atbraucām komunicēt, bet tu mūžīgi pa dobēm.
Gunta piegāja pie plīts. Ar ierastu kustību sasita četras olas.
— Līga, lai uz galda būtu tomāti “tieši no dobes”, pie tās dobes ir jāpastāv. Paši no sevis tie tikai pūst.
— Nu tad nestādi. — Līga atstūma tasīti. — Mamm, divdesmit pirmais gadsimts. Visu var nopirkt. Re, pat “Bolt Food” vai “Barbora” piegāde drīz uz šejieni brauks.
— Var jau būt, — Gunta mierīgi piekrita, griežot stingru, pēc saules smaržojošu tomātu. — Tikai tomāti tur maksā četrus eiro kilogramā. Bakstās un nīkuļo. Bet man to ir trīs spaiņi nedēļā. Un trīsreiz garšīgāki. Izskaitļo starpību.
Līga paskatījās griestos. Šo žestu viņa bija saglabājusi kopš pusaudžu vecuma — toreiz tas nozīmēja “senči bremzē”, tagad — “vecums nav prieks”.
— Mūžīgi tu visu noved līdz naudai. Vai mēs tev maz palīdzam? Valdis, re, internetu tev apmaksāja uz gadu.
— Apmaksāja, — Gunta pamāja. — Lai viņš varētu strādāt no lapenes.
Virtuvē iestreipuļoja Valdis. Šortos, ar dvieli ap kaklu. Jāatzīst, viņš izskatījās neslikti — sporta zāle trīsreiz nedēļā deva rezultātu.
— O, brokastis! — viņš saberzēja rokas. — Gunta, vai kafija ir? Tikai ne šķīstošo, es lūdzu. “Press” kanniņā vai no pupiņām. Ar kardamonu, kā man garšo.
Laimīgs cilvēks
Gunta klusējot izņēma kafijas trauciņu. Viņa nebija kalpone. Viņa bija saimniece, kas uzņem viesus. Taču šī robeža ar katru viņu divu nedēļu atvaļinājuma dienu izdzisa. Dienas saplūda vienā bezgalīgā konveijerā.
Rīts: brokastis pieciem (putra bērniem, omlete znotam, tosti meitai). Trauki. Diena: zupa (obligāti svaiga). Otrais. Salāti. Kompots (trīs litri pazuda stundas laikā). Trauki. Vakars: grils. Šeit, protams, valdīja Valdis.
— Sievietes, atkāpieties no grilla. — viņš komandēja, kārtojot briketes. — Gaļa necieš sieviešu rokas.
Tā bija viņa zvaigžņu stunda. Viņš stāvēja pie grila, svarīgs kā diriģents. Savukārt Gunta tajā laikā virtuvē: mazgāja dārzeņus, grieza zaļumus, vārīja jaunos kartupeļus, gatavoja mērces, klāja galdu lapenē, slaucīja dvīņu izlieto sulu. Kad visi sēdās vakariņot, Valdis svinīgi lika gaļu uz paplātes:
— Nu, nogaršojiet! Marināde ir mans autordarbs.
— Dievīgi, mīļais! — Līga sajūsminājās. — Mamm, nu pasaki, vai Valdim nav talants?
— Talants, — Gunta piekrita, nemanāmi zem galda masējot celi. — Ļoti garšīgi.
Pēc vakariņām visi relaksēti atgāzās krēslu atzveltnēs. Sienāži sisināja, kodi sīca. — Cik gan labi ir dabā, — Valdis nopūtās, bakstot zobus ar zobu bakstāmo. — Lūk, to es saprotu — dzīve. Klusums, gaiss. Ne tā kā Rīgā. Gunta, jūs esat laimīgs cilvēks. Dzīvojat šeit kā Dieva ausī. Nekādu sastrēgumu uz Vanšu tilta, nekādu termiņu.
— Jā, — Gunta klusi noteica, skatoties uz netīro šķīvju kalnu galda malā. — Tīrais kūrorts.
— Mamm, tu samet traukus mašīnā, labi? — Līga noteica, apskaujot vīru. — Mēs aiziesim pastaigāties līdz ezeram, kamēr saulriets.
— Man nav trauku mazgājamās mašīnas, Līga.
— Jā? — meita patiesi brīnījās, it kā katru reizi par to aizmirstu. — Ak, tiešām. Nu, tad iemērc, rīt nomazgāsi. Nebūsi perfekcioniste.
Viņi aizgāja, apskāvušies, jauni un skaisti. Bet Gunta palika viena pret vienu ar “kūrortu”. Ūdens bija jāsilda — boileris vecs, tādam trauku daudzumam nepietika. Viņa sildīja tējkannas, lēja trauku līdzekli un domāja. Domāja nevis par to, ka viņi ir slikti. Nē, bērni kā bērni. Mūsdienīgi. Viņa domāja par to, ka viņas mīlestība ir pārvērtusies par kaut kādu dīvainu valūtu, kuras kurss krītas ar katru dienu. Viņa iegulda darbu, laiku, spēku, bet pretī saņem augstprātīgu “neņemies”.
Lūzuma punkts pienāca trīs dienas pirms viņu aizbraukšanas
Urbumā salūza sūknis. Ūdens mājā vairs netecēja.
— Valdi, — Gunta piegāja pie znota, kurš aizrautīgi skatījās kaut kādu semināru austiņās. — Nav ūdens. Sūknis laikam nosvilis vai kontakti atvienojušies. Paskatīsies? Valdis noņēma vienu austiņu. Viņa seja pauda vispasaules skumjas par to, ka viņš ir atrauts no patiesības izzināšanas.
— Gunta, es no sūkņiem neko nesaprotu. Esmu humānists ar ekonomisku ievirzi.
— Tur vienkārši vāks jānoskrūvē un jāpaskatās, vai ir strāva. Tev taču ir vīrieša rokas.
— Rokas ir vīrieša, bet pieslīpētas klaviatūrai, — viņš pasmīnēja. — Izsauciet meistaru. Kur ir problēma?
— Meistars no pilsētas atbrauks sākumā tikai rīt. Un par izsaukumu vien paņems piecdesmit eiro. Bet mums ūdeni tualetei un virtuvei vajag tagad.
— Nu, pacietīsimies līdz rītdienai. Nopirksim pieclitru pudeles “Topā”.
— Valdi, man vajag apliet gurķus. Tie izkaltīs. Un nomazgāt bērnus.
— Ak, Gunta, mūžīgi jūs dramatizējat. Gurķi, bērni… Nekas ar jūsu gurķiem vienas dienas laikā nenotiks.
Viņš uzlika austiņu atpakaļ. Saruna bija galā.
Stunda maksā divdesmit eiro
Gunta minūti stāvēja, skatoties uz viņa plato pakausi. Tad klusējot devās uz šķūnīti. Izņēma vīra vecos rokas instrumentus. Atrada skrūvgriezi, testeri. Viņa nomocījās grodā — mitrā betona bedrē — pusotru stundu. Nobrāza pirkstus, nosmērējās ar eļļu. Izrādījās, vienkārši bija oksidējies kontakts. Notīrīja, pieskrūvēja. Ūdens sāka tecēt. Kad viņa izlīda no bedres, netīra, sasvīdusi, ar trīcošām rokām, uz terases dzēra tēju.
— O, ūdens parādījās! — Līga iesaucās. — Mamm, tu meistaru izsauci? Operatīvi! Bet mēs te kūciņu sagriezām, nāc ātrāk, kamēr Artūrs visu nav apēdis.
Gunta pagāja garām terasei, nepagriežot galvu. — Es negribu kūku, — viņa sausi noteica. — Es gribu dušā.
Dušā viņa ļāvās emocijām. Pirmo reizi pa visu vasaru. Ne no aizvainojuma. No dusmām uz sevi. Par to, ka izaudzinājusi meitu, kura neredz mammu, bet redz kalponi. Par to, ka ļauj šim paēdušajam, pašpārliecinātajam vīrietim uzskatīt viņas darbu par kaut ko pašsaprotamu, bezmaksas pielikumu svaigam gaisam.
“Stunda maksā divdesmit eiro,” — uzpeldēja galvā. — “Ekonomiski neizdevīgi.”
— Labi, — Gunta sačukstēja, noskalojot no sevis netīrumus. — Būs tev ekonomika. Būs tev, znotiņ, pilns saimnieciskais aprēķins.
Viņa iznāca no dušas tīrā halātā, ar dvielī ietītu galvu. Viņas skatiens bija mainījies. Bija pazudusi mīļā vecmāmiņas rosība. Parādījās tas pats aukstais, vērtējošais acu piemiedziens, no kura pirms gadiem darbā baidījās jaunie rezidenti.
— Mamm, ko tu tāda nopietna? — Līga jautāja, nolaizot karoti.
— Nogurusi, — mierīgi atbildēja Gunta. — Pakojieties pamazām. Jums parīt jābrauc. Es burkas sagatavoju.
— O! Burkas! — atdzīvojās Valdis. — Sievasmātes gurķīši — tas ir svēts. Un lečo, ceru, uztaisījāt? To aso?
— Uztaisīju, Valdi. Visu uztaisīju. Augstākajā līmenī.
Viņa pasmaidīja. Bet šis smaids neskāra acis. Plāns jau bija nobriedis.
Svētdienas rīts izvērtās saspringts. Valdis krāva mantas sava auto bagāžniekā ar tetra meistara sejas izteiksmi.
— Līga, vai tu redzi, kur tu bāz to koferi? Tur taču ir burkas. Sasitīsim — grēku uz dvēseles uzņemsim.
Viņš mīloši papliķēja pa kartona kasti. Tajā, pārliktas ar “Latvijas Avīzi”, skanēja trīs litri marinētu gurķu, piecas burkas lečo un neprocējamais zemeņu ievārījums.
Turpat blakus bija iemājojis kartupeļu maiss — mazgātu, izlasītu, kurus Gunta raka vakar vakarā, kamēr “jaunieši” skatījās seriālu.
— Sievasmāt, bet kabači? — Valdis sauca, slaukot sviedrus no pieres. — Jūs teicāt, ka kabaču ikri arī ir.
— Ir, Valdi. Uz terases stāv, — Gunta atsaucās. Viņa sēdēja pītajā krēslā un, uzlikusi brilles, kaut ko uzmanīgi rēķināja piezīmju grāmatiņā.
Kad bagāžnieks bija piebāzts līdz lūpai, tā ka nācās noņemt aizsegu, Valdis apmierināts nopurināja rokas. Viņš bija paēdis, nosauļojies un apmierināts ar dzīvi. Divas nedēļas lauku “viss iekļauts” stilā bija pagājušas veiksmīgi.
Viņš piegāja pie sievasmātes, izvilka mitro salveti un sāka slaucīt pirkstus.
— Nu, Gunta, paldies par pajumti. Atpūtāmies no sirds. Bērniem te, protams, ir brīve.
— Uz veselību, — neatraujoties no piezīmju grāmatiņas, atbildēja Gunta.
Valdis saminstinājās. Viņš saskatījās ar Līgu, kura jau sēdināja dvīņus bērnu sēdeklīšos.
— Gunta, te tāda lieta… — viņš ieturēja pauzi, piemeklējot vārdus. — Kad braucām šurp, divreiz pildījām bāku. Un tagad jābrauc atpakaļ. Benzīns mūsdienās, pati zināt, dārgs. Bet mēs tomēr braucām jūs apciemot, mazbērnus atvest… Vārdu sakot, vai jūs nevarētu piedalīties? Tīri simboliski. Divdesmit eiro.
Gunta lēnām pacēla galvu. Noņēma brilles. Paskatījās uz znotu ar ilgu, nemirkšķinošu skatienu.
Gaisā iestājās griezīgs klusums, kurā varēja dzirdēt, kā dūc muša, sitoties pret terases stiklu.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu ko Gunta atbildēja
