— Divdesmit eiro? — viņa pārprasīja mierīgā balsī.
— Nu jā. Degvielai. Mēs taču pie jums dzināmies, — Valdis uzsmaidīja savu šarmantāko smaidu, ar kuru parasti pielabināja klientus. — Ģimenes budžets, pati saprotat, plaisā.
Gunta klusējot atvēra maciņu. Izņēma vienu divdesmit eiro banknoti. Pasniedza znotam.
— Ņem, Valdi. Taisnīgi.
Valdis atplauka, bāžot naudu šortu kabatā. — Re, paldies! Es zināju, ka mēs sarunāsim. Nu, mēs braucam?
— Pagaidi, — Guntas balss kļuva stingra kā tērauds. — Mēs vēl neesam pabeiguši. Piesēdi uz mirkli pirms ceļa. Un tu, Līga, pienāc klāt.
Viņi apsēdās pie tā paša galda, kur vakar ēda šašliku. Gunta nolika sev priekšā piezīmju grāmatiņu, kalkulatoru un pildspalvu.
— Tā kā tu, Valdi, mums esi tirgus attiecību un stingras darba laika uzskaites piekritējs, es nolēmu pārņemt tavu progresīvo pieredzi. Deleģēšana, optimizācija, rentabilitāte. Viss, kā tu mācīji.
Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu.
Pakalpojumu tāme
Pirmais punkts. Dzīvošana. Lauku mājas īre ar ērtībām, trīs guļvietas. Divas nedēļas. Ņemot vērā sezonu un ekoloģiski tīru rajonu, 30 eiro diennaktī. Kopā: 420 eiro.
— Mamm! — iesaucās Līga. — Tā taču ir tava māja. Mēs esam tavi bērni.
— Klusu, — Gunta pacēla plaukstu. — Viesu namā jūs maksātu trīsreiz vairāk. Ejam tālāk.
Otrais punkts. Ēdināšana. Pilna pansija. Brokastis, pusdienas, vakariņas, uzkodas. Produkti no zemniekiem, ekoloģiski. Es pieskaitīju tikai produktu pašizmaksu un gatavošanu. Pavāra pakalpojumi — 20 eiro dienā. Produkti — pēc veikalu un tirgus cenām. Labi tomāti Rīgā par 4 eiro? Manējie par 3. Kopā par ēdināšanu un pavāra darbu: 560 eiro.
Valdis pārstāja smaidīt. Viņa seja izmainījās.
— Gunta, tas ir kaut kāds cirks. Jūs mums piestādāt rēķinu? Par zupu?
— Par zupu, Valdi. Un par taviem steikiem, kurus es marinēju, kamēr tu gulēji. Klausāmies tālāk.
Trešais punkts. Aukles pakalpojumi. Divi hiperaktīvi bērni. Uzraudzība 24/7, spēles, bērnu drēbju mazgāšana. Vidējā aukles likme — 5 eiro stundā. Es ņemu minimumu, tikai par aktīvajām stundām, kad jūs gulējāt vai “staigājāt pie ezera”. 5 stundas dienā. Kopā: 210 eiro.
Gunta pāršķīra lappusi.
— Papildu pakalpojumi. Pieaugušo drēbju mazgāšana un gludināšana (50 eiro). Telpu uzkopšana pēc viesiem (klīnings) — 30 eiro. Konsultācijas dārzkopībā (bez maksas, tas ir bonuss). Santehnikas amortizācija, kuru es pati laboju, jo speciālistam stunda maksā piecdesmit eiro — 15 eiro par detaļām.
Viņa skaļi noklikšķināja pogu “Vienāds” uz kalkulatora.
Kopā: 1285 eiro.
Viņa paskatījās uz apstulbušo znotu.
— Bet es jau neesmu nezvērs. Es atceros par benzīnu. Atņemam tavus divdesmit eiro, kuras es tev tikko iedevu.
Kad sevis paliek žēl
Gunta kaut ko ierakstīja piezīmju grāmatiņā un pagrieza to pret Valdi. Apmaksai: 1265 eiro. Var pārskaitīt uz banku, tālrunis ir piesaistīts.
Klusums bija tik biezs, ka šķita — to var griezt ar nazi tās pašas gaļas vietā.
— Jūs… jūs esat sajukusi? — nočukstēja Valdis. — Mēs esam ģimene.
— Ģimene? — Gunta piecēlās. Viņa šķita garāka augumā. — Ģimenē, Valdi, nepiestāda mātei rēķinu par degvielu, kad ved viņai mazbērnus. Ģimenē nesaka “mana stunda maksā dārgi”, kad māte lūdz palīdzību. Ģimenē, ja jau sākām runāt par tirgu, darbojas barters: rūpes pret rūpēm. Bet mums ar jums ir spēle vienos vārtos. Es jums esmu bezmaksas personāls, atpūtas bāze un pārtikas piegādātāja.
Viņa piegāja pie mašīnas un atvēra bagāžnieku.
— Jums ir divi varianti. Variants A: jūs apmaksājat rēķinu, un mēs turpinām spēlēt “mīļos radiniekus”. Variants B: jūs atzīstat, ka mūsu kontrakts ir lauzts vienpusēji.
— Un kas tad? — Valdis caur zobiem izgrūda.
— Tad notiek preces atgriešana, — Gunta mierīgi atbildēja. — Krauj ārā.
Līga noskuma.
— Mamma, kā tev nav kauna? Kartupeļu palika žēl?
— Ne kartupeļu, Līga. Sevis palika žēl. Un tevis, muļķītes, palika žēl, ka tu ar tādu skopuli dzīvo un uzskati to par normu. Krauj ārā, es teicu.
Tā bija ātrākā izkraušana ciemata vēsturē. Valdis, sarkans, svieda burkas zālē. Kartupeļi izbira, viņš nolamājās, iespēra maisam.
— Mana kāja te vairs nebūs. — viņš it ka mierīgi pateica.
— Un tā ir pati labākā dāvana dzimšanas dienā, Valdi, — Gunta pamāja.
Pēc desmit minūtēm mašīna, riepām kaucot, rāvās no vietas, atstājot putekļu mākoni. Bagāžnieks bija tukšs. Gunta palika stāvot pie vārtiem. Ap viņu stāvēja gurķu burkas un kabaču maisi. Rokas smeldza. Bet iekšā bija tik skanīga, kristāliska brīvības sajūta, kādu viņa nebija jutusi pat pēc šķiršanās pirms divdesmit gadiem.
— Gunta! — no sētas kāds uzsauca.
Kaimiņiene Mirdza, kura pēdējo pusstundu bija karājusies uz žoga, parādīja paceltu īkšķi.
— Nu tu dod! Aktrise! Bet kur tagad tās burkas liksi? Sabojāsies taču.
Gunta paskatījās uz savām bagātībām.
— Nesabojāsies, Mirdza. Ziemā apēdīsim. Un ko neapēdīsim — pārdosim. Man tagad, zini, komerciālā dzīsla atvērusies.
Viņa paņēma vienu gurķu burku, pameta to rokā kā granātu un devās mājā. Priekšā bija rudens. Kluss, mierīgs rudens. Tikai sev. Un, varbūt, kaimiņu Jānim, kurš, mēļo, esot labojies un tagad meklējot darbu. Un maksāt viņam Gunta tagad maksās. Principā. Darbam ir jābūt apmaksātam. Mīļās, šeit mēs nečīkstam, bet asinām papēžus un mācāmies mīlēt sevi jebkurā vecumā. ierakstiet +, ja arī uzskatāt, ka vecmāmiņa ir tituls, nevis grīdas mazgātājas amats.
Bet kā jūs noliekat pie vietas nekaunīgos?
