Ir kategorija cilvēku, kuriem pie vārda “BMW” uzreiz ir ko piebilst, bet rokas stiepjas pēc stūres. Viens no tādiem ir mans draugs. Pusgadu meklēja sev sapņu auto
Piekto sēriju, dīzeli, ne vecāku par septiņiem gadiem, ideālā gadījumā — baltu. Pārējās krāsas viņam vienkārši neeksistēja — acīmredzot “piecinieks” melnā vai tumši zilā krāsā viņam ir kā borščs bez ķiploka. Puisis saprata, ko vēlas. Meklēja B47D20 motoru — dīzelis ir pārbaudīts, velk kā lokomotīve un neēd tik daudz kā benzīna brālis. Remontējamība arī ir līmenī: rezerves daļas ir pieejamas, lai arī ne uz katra stūra, taču pusgadu, kā Land Rover gadījumā, gaidīt nevajadzēs.
Pēc desmitiem izbraukumu uz apskatēm viņš beidzot saņēma zvanu no sena paziņas: “Ir variants Bauskā, sieviete pārdod. Steidzami vajag naudu, stāvoklis — izcils”. Nu, kā lai te pretojas? Savāca naudu, sēdās pie stūres un aiztraucās skatīties “sapņu piecinieku”.
Pirmā tikšanās: mīlestība no pirmā acu uzmetiena un viegla krāsojuma smarža
Auto cena bija… maigi izsakoties, paaugstināta pat pēc BMW mērauklas. Bet virsbūve spīdēja, piekare smuka, salonā — tīrs, motors — B47TU, proti, atjaunotā versija. Žanra klasika: “jā, dārgi, bet toties kāds stāvoklis!”.
Vienojās kaut kur pa vidu. Pa ceļam uz mājām īpašnieks pamanīja, ka jauda ir nedaudz par mazu, taču nosprieda, ka dīzelis vienkārši “guļ”. Uz šosejas mašīna uzvedās pārliecinoši, nekur nevilka, nepeldēja — taču kaut kur dziļi iekšienē jau kņudēja tas pats šaubu tārpiņš. No rīta — uzreiz uz servisu. Mašīna vizuāli ideāla, laka spīd, krāsa dziļa, tieši “jūras dzelme”. Un te sākās pats interesantākais.
Atvēršana parādīja: mašīna vairs nav nekāda jaunā
Zvans no servisa atskanēja kā vilšanās simfonijas fināla akords. “Brāl, te ir jaunumi. Mašīna ir pilnībā pārkrāsota. Eļļa tek, piekare visa jāmaina, un kāds tur jau ir rakājies”. Kā saka, “vāciete” izrādījās zem grima. Turklāt nevis no dabas, bet pēc tikšanās ar pašizgāzēju — tiešā nozīmē. Bijusī īpašniece godīgi pastāstīja: dēls savulaik neaprēķināja distanci un iebrauca zem pašizgāzēja, kas izkrāva keramzītu. Virsbūve toreiz pārvērtās par mākslas objektu ar nosaukumu “Sirreālisms no putekļiem un metāla”.
Pārkrāsoja rūpnīcā, krāsu ņēma no Vācijas, kamera itāļu — it kā viss pēc prāta. Ražotnē to apstiprināja: mašīna tiešām oficiāli gājusi cauri atjaunošanai. Ko lai saka, vismaz nav “garāžas pārkrāsojums no spaiņa”. Motors, par laimi, izrādījās labs. Eļļa tecēja no filtra apakšas, kvēpu filtrs ciet, bet tas ir atrisināms. Izskaloja degvielas sistēmu, nomainīja blīves, uzlika jaunu filtru — pēc trim dienām “bavāriete” atkal dziedāja kā zēnu koris no Minhenes.
Pēc remonta: “vāciete” atklāja raksturu
Kad es sēdos pie stūres pēc visām procedūrām — sapratu, kāpēc cilvēki iemīlas BMW. Dīzelis un automāts strādā kā orķestris, sinhroni, precīzi un ar to pašu “bavāriešu” gaitas sajūtu, kuras dēļ tos pērk. Uz šosejas mašīna burtiski pielīp pie asfalta, vadāmība ir ideāla, skaņas izolācija “biznesa klases, bet bez kaklasaites” līmenī. Patēriņš — 6,5 litri uz simtu, pie tam dinamika ir diezgan žiperīga.
Tiesa, bez darvas karotes neiztika
Pēc pusgada atkal sāka tecēt eļļa no filtra apakšas. Vajadzīgā zīmola eļļu nevarēja atrast ne ar uguni — it kā visa Latvija būtu izlēmusi vienlaicīgi mainīt smērvielas. Rezultātā puiši no servisa nolēma apvienoties un pasūtīt kannas vairumā no citurienes — 21. gadsimta loģistika darbībā. Problēmas ar ģeneratoru arī lika par sevi manīt: lādēšana pazuda kā pārpircēja sirdsapziņa. Bet motors velk, kārba čukst, un katru reizi, sēžoties pie stūres, tu saproti — šī mašīna ir radīta nevis vienkārši braukšanai, bet baudai.
Lasi vēl: Viena veļas mazgājamās mašīnas poga, par kuru nezina 90% mājsaimnieču — veļa kā ķīmiskajā tīrīta
Eksperta secinājumi: vai ir vērts saistīties ar BMW “piecinieku”
Es bieži dzirdu frāzi: “Es paņēmu BMW ideālā stāvoklī, bez problēmām” — un katru reizi pasmaidu. Tādu mašīnu neeksistē. Katra lietota “vāciete” ir stāsts, kurā noteikti ir nodaļa “remonts”. Bet, ja pret to izturas ar cieņu, laicīgi maina eļļu un neekonomē uz palīgmateriāliem — tā atmaksāsies ar uzviju.
Šis stāsts ir klasisks piemērs: jā, mašīna izrādījās pārkrāsota, prasīja ieguldījumus, bet pēc savešanas kārtībā kļuva par to pašu BMW, par kuru sapņo. Vadāmība, komforts, dinamika — viss ir savās vietās. Galvenais — nebaidīties no sīkām nepatikšanām. Jebkura lietota mašīna prasa uzmanību. Ja jums patika šis materiāls, neaizmirstiet atstāt komentārus un likt “laikus”. Esiet drošībā uz ceļa un vienmēr saglabājiet kontroli! Ne naglas, ne zizli!
