Es to zinu, jo pats tiku izvarots.
Tehniski gan es nebiju izvarots, jo 2005. gadā, kad man uzbruka, likumā tāda vīriešu izvarošana nemaz neeksistēja. Bija Ziemassvētku vakars, kad mani izvaroja. Es zvanīju policijai, lai par to paziņotu, uz ko man atbildēja, ka “kaut kas tāds vienkārši nenotiek”. Policists savā 15 gadus ilgajā darba mūžā nekad neko tādu nebija dzirdējis.
Uzbrukums
Es pārcēlos no maza ciemata uz Glāzgovu. Tie bija pirmie Ziemassvētki prom no mājām, kad arī mani dzīvokļa biedri un draugi bija devušies svinēt svētkus ar ģimenēm. Es biju nomākts un vientuļš, tāpēc bieži mēdzu iziet naksnīgās pastaigās, kad varēju saplūst ar pūli.
Tajā naktī es biju izdzēris pāris kokteiļus ar darba kolēģiem un devos mājās. Man pretī nāca divi tēvaiņi, kuri atstāja tādu iespaidu, ka ir piedzīvojuši daudzas skarbas situācijas dzīvē. Es paātrināju tempu, nezināju, kurp dodos un par nelaimi nonācu slēgtā auto stāvvietā.
Vīrietis man piesteidzās klāt un satvēra mani. Otrs vīrietis palika vērot situāciju, vai kāds nenāk un nevar iztraucēt. Tajā brīdī manas smadzenes saprata, ka izvēle ir starp nāvi vai izvarošanu. Es negribēju mirt.
Daudzi cilvēki apgalvo, ka viņi labāk būtu miruši, nevis taptu izvaroti. Bet, nonākot situācijā, tas ir dabiskais instinkts darīt visu, ko var, lai izdzīvotu. Manu uzbrucēju notvēra pēc 20 minūtēm, kad es biju sniedzis detalizētu aprakstu.
Pēc 8 gadiem mans izvarotājs tika palaists brīvībā ar verdiktu, ka noziegums nav pierādāms. Ārsts, mani izmeklējot, bija nonācis pie slēdziena, ka es esmu gejs. Nesaprotu gan kā ārsts var noteikt manu seksualitāti un, kāpēc, lai tas izslēgtu izvarošanas iespēju.
Avots: revolucija.eu
