Ir smieklīgi novērot vienu interesantu lietu par mūsu cilvēcisko dabu. Nav īsti skaidrs, kādēļ tā ir radusies un kā ar to rīkoties tālāk. Bet pagaidām tas rada tikai smaidu un neizpratni.
Ja runājam par jauniešiem, sievietei vairāk interesē attiecības un ģimenes veidošana. Viņa vēlas sevi realizēt kā māti, sievu un vienkārši būt aizsargāta, ja tā var teikt. Vīrieši parasti līdz 30 gadu vecumam tiecas pēc brīvības, dod priekšroku izklaidēm un jautrībai.
Ja mēs runājam par vecuma grupu pēc 40 vai pat 50 gadiem, tad šeit mēs redzam pavisam citu ainu. Šajā vecumā sievietes vairs nav īpaši ieinteresētas attiecībās. Bet vīrieši, gluži pretēji, daudzkārt biežāk izrāda iniciatīvu. Un tās nav tās divdesmit gadus ilgās uzmanības izrādīšanas dēļ, bet gan kaut kas dziļāks. Tagad viņi vēlas laulību, ģimeni un laimi divatā. Bet sievietes vairs ne tikai nevelta laiku, viņas pat neplāno skatīties šajā virzienā. Viņas vairs nevēlas skriet uz vietu, kur jāstrādā 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā.
Šķiet, ka vecumā no 30 līdz 40 gadiem visam vajadzētu būt vidusceļā un “sanākt kopā”. Tomēr ne vienmēr tā ir. Nav skaidru robežu, un katrs to apzinās savā laikā.
Lasi arī: Vegānu “Napoleons”: bez sviesta, olām un piena
Dažiem ir jānogaida līdz 40 gadiem, lai to saprastu, daži to saprot pēc 35 gadiem. Daži to var atļauties agrāk.
Arī sievietēm nav tik skaidras robežas. Ja viņa visu mūžu ir bijusi viena, viņa jau ir pieradusi un, visticamāk, izvairīsies no laulībām. Un, ja viņa jau ir bijusi precējusies, pastāv liela varbūtība, ka jauno vīrieti noraidīs.
Tātad izrādās, ka ideāla līdzsvara nav. Bet, ja runājam par jauniešiem, es vienmēr atbalstu jebkuru centienu. Galu galā gan slikta, gan veiksmīga pieredze ir vienlīdz noderīga. Mēģiniet, kļūdieties, dzīvojiet. Bet vai šī filozofija ir piemērota pieaugušām un nobriedušām sievietēm? Es tā nedomāju.
Viņai ir daudz vieglāk būt vienai. Un šeit ir 3 spēcīgi argumenti:
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
