Tas notika deviņdesmitajos gados, kad Latvijā vēl bija obligātais militārais dienests. Sabiedrība tad bija citādāka, attiecības ne tādas kā mūsdienās. Un sievietes centās būt glābējas…
Varbūt mūsdienas gan nemaz tik daudz nekas nav mainījies? Izlasi un pasaki savas domas.
Olga pa logu izsaucās, lai Ksjuša ātri atgrieztos mājās, uzsverot, ka tas ir jādara tūlīt. Viņas meita, skaista un apburoša jauniete, apskāvās ar pagalma huligānu kaimiņu priekšā. Olga nezināja kur likties – kā tas varēja būt, ka meita bija nevis ar kārtīgu puisi no labas ģimenes, bet ar kioska pārdevējas dēlu – rupjš un nekopts? Pagalmā šo pārdevēju vienkārši sauca par Ninku, un neviens pat nezināja viņas īsto vārdu.
Sieviete bieži lietoja grādīgos, it īpaši ziemā, kad kioskā bija ļoti auksti. Viņas dēls Slavka regulāri veda māti mājās, kad viņa bija kunga prātā, un Ninka mēdza izkliegt apvainojumus visai ielai, cenšoties no dēla aizbēgt. Kaimiņi ar ziņkārību vēroja šo ainu pa logiem, taču neviens necentās palīdzēt – tikai skatījās un šūpoja galvas.
Līdzjūtība
Ksjušai vienmēr bija žēl Slavas. Viņa saprata, ka puisis nebija vainīgs pie tā, ka viņam bija tāda māte, un viņš pats nebija slikts cilvēks, tikai slikti audzināts. Reiz, kad Ksenija no veikala nesa smagus maisus, Slava sēdēja zem koka, līdz pamanīja viņu. Redzot nogurušo meiteni, viņš piedāvāja palīdzēt, un Ksjuša piekrita.
Pēc tam Slava sāka viņai palīdzēt biežāk, pat gaidīja pie skolas, lai pavadītu viņu mājās un nestu portfeli. Lai gan pats puisis jau mācījās koledžā, viņam veicās labi, it īpaši priekš kāda, kuram bija sarežģīti apstākļi. Viņam patika laiskot pagalmā, taču dabiskā gudrība palīdzēja viegli iegaumēt mācību vielu, reizēm špokojot, bet citreiz viņam vienkārši veicās. Tā pagāja trīs gadi.
Ksjuša sāka Slavā redzēt īpašu cilvēku. Viss, ko viņš darīja nepareizi, pēc viņas domām, bija likteņa un apstākļu sekas. Viņai šķita, ka viņam tikai vajadzēja nedaudz palīdzēt – iemācīt, kā dzīvot normālu dzīvi. Viņa bija pārliecināta, ka varēs viņam palīdzēt. Pārmācīt huligānu – reizēm pat pieaugušas sievietes pieķeras šādām idejām, nemaz nerunājot par 18 gadus vecu meiteni, kurai romantiskais tēls par bezatbildīgu, nerātnu puiku bija teju ideāls.
Vecākiem Ksjuša skaidroja, ka viņi viņu nepazīst un ka viņš ir ļoti labs cilvēks, kuram vajag atbalstu, nevis nosodījumu. Ksenija atbalstīja Slavu, cik vien spēja – aizdeva naudu, palīdzēja mācībās, un dažas reizes pat izglāba viņu no likumsargiem, pārliecinot, ka notikušais bija tikai nejaušība. Lai gan Slava vienmēr solīja laboties, viņš vienmēr nonāca nepatikšanās.
Kādu dienu Slava atnāca pie Ksenijas ar skumjām ziņām – viņu ņemšot armijā, un viņam būs jāpavada ilgs laiks prom no mājām. Ksenija sāka viņu mierināt, sakot, ka gaidīs, un, lai gan viņas acīs bija asaras, viņa apliecināja, ka noteikti viņu sagaidīs. Viņa pat teica mātei, ka apprecēsies ar Slavu pēc viņa atgriešanās, kas Olgai bija maigi sakot pārsteigums.
Olga cerēja, ka meita beidzot nāks pie prāta un pārtrauks savu misiju “glābt” Slavu. Viņa uzskatīja, ka Slavka nemaz negrib, lai viņu glābtu, un ka viņam bija ērti, ja blakus bija kāds, kas visu atrisinās un palīdzēs. Slava vienmēr zvērēja mīlestību Ksjušai, taču vienmēr pēc neilga laika atkal atgriezās pie tās pašas uzvedības.
Pirms došanās armijā Slava apsolīja, ka būs greizsirdīgs, jo nevarēs iztikt bez Ksjušas veselu gadu. Viņš turpināja zvanīt un rakstīt ziņas, un Ksjuša katru reizi bija laimīga, kad viņš sazinājās. Taču Olgai bija nepanesami vērot, kā viņas meita sabojā savu dzīvi. Viņa centās pārliecināt meitu pārdomāt, bet Ksjuša atteicās klausīties.
Olga nolēma rīkoties un pārtrauca dot meitai naudu, cerot, ka tas atturēs viņu no došanās pie Slavas. Taču Ksjuša sāka vēl vairāk strādāt, lai segtu savus izdevumus. Tagad viņa pēc lekcijām universitātē skrēja uz kafejnīcu, kur līdz vēlai naktij strādāja, gatavojot dzērienus.
Neskatoties uz mātes mēģinājumiem viņu apturēt, Ksjuša turpināja apciemot Slavu, pat ziemā, kad bija visi ceļi sasniguši. Olga stāvēja durvīs, mēģinot atturēt meitu, uztraucoties par slikto laiku, taču Ksenija neatlaidīgi lūdza, lai viņu palaiž, sakot, ka vairāk iespēju viņu apciemot nebūs. Pārliecināta un asarām acīs, Ksenija galu galā tika palaista. Tas bija pēdējais piliens Olgai – viņai bija nepanesami vērot, kā viņas meita sevi iz**cina, cenšoties būt kopā ar cilvēku, kurš nebija pelnījis šādu uzmanību.
Došanas uz Ādažiem
Ksjuša ar autobusu aizbrauca uz Ādažiem, kur atradās militārā vienība. Līdz tam snigšana jau bija apstājusies. Viņa devās uz īrēto dzīvokli, ko bija atradusi sludinājumos. Kad viņa pieklauvēja pie durvīm, tās atvēra vīrietis un jautāja, vai viņa ir Ksenija. Viņa apstiprināja, ka tā ir, un arī vīrietis sevi iepazīstināja kā Edgars, dzīvokļa īpašnieku.
Šatunova atraitne rīkojās pret sava mūžība aizgajušā vīra gribu, pārkāpjot viņa galveno noteikumu
Edgars bija augumā ražens, ar melniem matiem un dārgu elektronisko pulksteni uz rokas. Viņš parādīja Ksenijai dzīvokli, kas bija neliela, bet gaiša un mājīga studija, tieši tāda kā attēlos, kas viņai sākotnēji bija radījis bažas, ka varētu būt apkrāpta. Ksenija samaksāja īri, un Edgars aizgāja. Palikusi viena, Ksjuša izplūda asarās, un viņas asaras lija kā krusa. Viņa ilgi nespēja nomierināties, jo emocionālais smagums, kas viņu pārņēma, bija saprotams – attiecības ar Slavu kļuva arvien grūtākas.
Slava kļuva aizvien greizsirdīgāks, bieži la**jās un apsūdzēja viņu par krāpšanu, lai gan nekas tāds nenotika. Pēc šādām sarunām Ksjuša jūtas bija satricinātas. Slava arvien vairāk zaudēja disciplīnu un iekūlās nepatikšanās, kas padarīja attiecības vēl saspringtākas. Prom no viņa, viņa uzvedība šķita vēl sliktāka, nekā esot kopā ar Ksjušu, un viņa vēlējās, lai viņš kļūtu par gādīgu, mīlošu cilvēku, bez sliktiem ieradumiem. Ksenija izmisīgi pārdomāja, ko viņa dara nepareizi, kāpēc Slava nevar kļūt tāds, kādu viņa viņu vēlētos.
Arī mātes teiktie vārdi, kas tika izrunāti pirms aizbraukšanas, viņu sāpināja. Pārvarot sevi, Ksenija pārstāja raudāt, nomazgāja seju, uzklāja grimu un devās uz tikšanos ar Slavu. Viņi pastaigājās pa pilsētu, pēc tam atgriezās dzīvoklī, kur Ksjuša viņu pabaroja ar to, ko bija atvedusi no mājām. Slava viņu uzslavēja un uzvedās tā, it kā nebūtu bijušas nekādas strīdu pilnas sarunas. Viņš apliecināja mīlestību, sakot, ka mīl viņu vairāk par dzīvi, un Ksjuša juta laimi. Viņa saprata, ka veltīgi raudājusi un uztraukusies – Slava viņu mīl un noteikti mainīsies.
Pamazām braucieni pie viņa kļuva regulāri, bet tie aizņēma lielāko daļu Ksenijas nopelnītās naudas. Katru reizi viņa veda līdzi pārtiku un deva viņam naudu, kā viņš teica,… cigaretēm. Olga nepalīdzēja meitai, un, lai gan viņas dzīvoja vienā dzīvoklī, uzvedās kā svešinieces. Ksenija izjuta aizvainojumu pret māti, savukārt Olga cerēja, ka ar laiku meita pati sapratīs situāciju un mainīsies.
Ksenija bieži dzirdēja, kā Slava pa telefonu diktē, ko tieši viņai atvest, un Olgai ļoti nepatika, ka viņas meita izpilda visus Slavka vēlējumus. Lai gan viņa bija dusmīga, Olga klusēja. Pēc dažiem braucieniem Ksenija reizēm atgriezās mājās ne pārāk priecīga – nogurusi, izsmelta un dažreiz raudādama. Olgai viņas bija žēl, taču viņa nejautāja, kas notiek, klusējot cerot, ka meita beidzot sapratīs pati.
Lasi vēl: Burtu skaits vārdā: Kā tas veido tavu raksturu un nosaka likteni
Olgas labākā draudzene viņu par to kritizēja, sakot, ka jāpalīdz Ksenijai – jāaizslēdz mājas durvis, lai viņa nekur nevarētu doties, vai jādodas pie Slavas un stingri ar viņu jārunā. Taču Olga atteicās no šīs idejas.
Tomēr drīz notika, kas tāds, kas visu mainīja!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk