7. novembris latviešu tautas ticējumos bija ļoti īpaša diena, patiesībā – īpašs vakars, un šajā vakarā bija jāveic arī dažādas tradīcijas, lai nodrošinātu veiksmi un aizsardzību savam mājoklim un ģimenei.
Šo dienu sauc arī par Mārtiņa vakaru, kas bija tā saucamie svētki pirms īstās Mārtiņdienas (tiesa, senākos laikos to atzīmēja citā datumā un tikai līdz ar mūsdienu kalendāru to sāka atzīmēt 10.novembrī). 7.novembris mūsu senču ticējumos bija tā diena, kad noslēdzās rudens un sāka gaidīt ziemas sākumu.
Mārtiņa vakarā norisinājās dažādi rituāli, lai veicinātu veiksmi, labklājību un nodrošinātu labu ražu nākamajam gadam. Tradicionāli šajā vakarā galdā lika gaili vai aunu, un ticēja, ka tos apēdot, cilvēki iegūst aizsardzību un svētību no Visuma.
Mārtiņa vakarā, tāpat kā Mārtiņdienā, bija vairāki rituāli, kas saistīti ar sagatavošanos ziemas periodam. Tradicionāli tika veikti vairāki rituāli, lai nodrošinātu veiksmi un sagādātu sev un saviem tuviniekiem aizsardzību. Tie arī kalpoja kā sagatavošanās periods nākamajam gadam, lai ģimenei un saimniecībai būtu auglība un pārticība. Un ar pārticību bija domāta gan pārtika, gan nauda.
Lasi vēl: 8 ziedi, kurus tev nevajadzētu audzēt savā dārzā. Ticējumi vēsta, ka tie var atnest nelaimes un bēdas
Rituāli, kādus jāveic 7.novembrī:
Galdā jāliek gaļa
Galdā jāceļ gailis vai auns – tā bija izplatīta tradīcija, kurai bija arī aizsardzības nozīme. Gailis vai auns simbolizēja spēku, un tāpēc tika uzskatīts, ka ēdot šādu maltīti var izpelnīties garu labvēlību.
Galds bija jāklāj bagātīgi
Mārtiņa vakarā galdam bija jābūt klātam bagātīgi, jo tikai tādējādi varēja piesaistīt pārticību nākošajam gadam. Uz galda bija jābūt gaļai, dārzeņiem, pākšaugiem un graudiem. Bagātīgi klāts galds nozīmēja to, ka visu nākošo gadu ģimenei netrūks pārtikas.
Veļu pavadīšana
Mārtiņa vakars iezīmēja arī veļu laika noslēgumu, un tas bija pēdējais brīdis, kad godināt aizgājušo senču garus. Latvieši ticēja, ka veļu laika beigās senču gari pamet dzīvo pasauli, un tāpēc viņiem tika klāts īpašs galds ar ēdieniem un dzērieniem, lai viņus godam pavadītu uz citu pasauli. Šis rituāls bija jāveic, lai veļi būtu apmierināti un nenestu nelaimes ģimenei.
Šie rituāli bija ne tikai izklaidējoši, bet tiem tika piešķirta dziļa simboliska un garīga nozīme. Tie atspoguļoja latviešu saikni ar dabu, senču godināšanu un rūpes par mājas labklājību gada tumšākajā periodā.