Es vienmēr jutu, ka attiecībās ar vīramāti kaut kas nav īsti dabisks. Viņas smaidus varēja uztvert kā pārspīlēti laipnus, komplimentus — mazliet formālus, bet dažus izteikumus — kā rūpju maskētas piezīmes. Tomēr centos to neuztvert personīgi. Galu galā svarīgākais man bija vīra mīlestība. Pārējo — var pārvarēt.
Taču kaut kas manī auga — nelaba sajūta, it kā kāds cits spēlētu savu lomu manā dzīvē. Reiz, kādā sirsnīgā pusdienu reizē pie vīramātes, es paņēmusi līdzi nelielu diktofonu un klusībā to atstāju ieslēgtu istabas stūrī, it kā būtu aizmirsusi šalli.
Nākamajā dienā es atgriezos „pēc šalles” un paņēmu diktofonu. Vakarā, kad vīrs jau bija iemidzis, ieslēdzu ierakstu.
Sākumā bija tikai ikdienišķas mājas skaņas — tējas krūzes, fona televizors. Tad dzirdēju soļus. Un pēc tam — vīramātes balss. Tas, ko es dzirdēju, mani pārsteidza.
Turpinājums…👇
— Neuztraucies, mīļā, viņa ilgi neturēsies. Es jau sāku pievienot nelielu devu — tikai nedaudz, lai viņa kļūtu nemierīga. Drīz viņš viņu pats aizdzīs. Viņš necieš pārmērīgas emocijas, tu taču zini.
Es aizturēju elpu.
— Galvenais ir nesteigties, — atbildēja otrā balss. Kāda pazīstama.
— Viņš vienmēr tevi mīlēja vairāk nekā jebkuru citu, — čukstēja vīramāte. — Tev vajadzētu būt viņam blakus. Un viņa… viņa ir kļūda.
Visa nakts nevarēju aizmigt. Prātā rādījās mirkļi, kad jutos nogurusi un nemierīga bez redzama iemesla — pamazām viss sāka iegūt sarežģītu nozīmi. Bet vissvarīgākais bija tas, ka problēma nebija kāda ārēja ietekme. Patiesībā viss bija saistīts ar attiecību sarežģījumiem. Tie, kurus uzskatīju par ģimeni, šķita gatavi man radīt grūtības.
Nākamajā rītā es sagatavoju brokastis un sabučoju vīru. Kad viņš jau bija gatavs doties prom, klusi teicu:
— Pagaidi. Mums jāparunā.
Viņš pārsteigts paskatījās, bet apsēdās. Es ieslēdzu ierakstu.
Sekundes pagāja lēni. Viņa seja mainījās — pārsteigums, nesaprašana, neērta sajūta. Un tad — sarūgtinājums. Taču ne pret mani.
— Viņas… tas ir… Tu gribi teikt, ka viņas visu šo laiku… Tā ir mana bijusī draudzene. Es domāju, ka tā ir viņa.
Es piekritu ar galvu, nespēdama neko pateikt.
— Paldies, ka man to pastāstīji. Mēs to izrunāsim. Kopā.
Un tajā brīdī es sapratu — es uzvarēju. Jo patiesība vienmēr ir spēcīgāka par meliem.
Ko tu domā par šo stāstu? Vai arī tev ir gadījies piedzīvot situāciju, kad patiesība izrādījās vissvarīgākā?
Dzīvē ne vienmēr ir viegli atklāt patiesību, taču tā vienmēr palīdz mums kļūt stiprākiem un gudrākiem.
