Es vienmēr jutu, ka attiecībās ar vīramāti kaut kas nav īsti dabisks. Viņas smaidus varēja uztvert kā pārspīlēti laipnus, komplimentus — mazliet formālus, bet dažus izteikumus — kā rūpju maskētas piezīmes. Tomēr centos to neuztvert personīgi. Galu galā svarīgākais man bija vīra mīlestība. Pārējo — var pārvarēt.
Taču kaut kas manī auga — nelaba sajūta, it kā kāds cits spēlētu savu lomu manā dzīvē. Reiz, kādā sirsnīgā pusdienu reizē pie vīramātes, es paņēmusi līdzi nelielu diktofonu un klusībā to atstāju ieslēgtu istabas stūrī, it kā būtu aizmirsusi šalli.
Nākamajā dienā es atgriezos „pēc šalles” un paņēmu diktofonu. Vakarā, kad vīrs jau bija iemidzis, ieslēdzu ierakstu.
Sākumā bija tikai ikdienišķas mājas skaņas — tējas krūzes, fona televizors. Tad dzirdēju soļus. Un pēc tam — vīramātes balss. Tas, ko es dzirdēju, mani pārsteidza.
Turpinājums…👇
— Neuztraucies, mīļā, viņa ilgi neturēsies. Es jau sāku pievienot nelielu devu — tikai nedaudz, lai viņa kļūtu nemierīga. Drīz viņš viņu pats aizdzīs. Viņš necieš pārmērīgas emocijas, tu taču zini.
Es aizturēju elpu.
— Galvenais ir nesteigties, — atbildēja otrā balss. Kāda pazīstama.
— Viņš vienmēr tevi mīlēja vairāk nekā jebkuru citu, — čukstēja vīramāte. — Tev vajadzētu būt viņam blakus. Un viņa… viņa ir kļūda.
Četras pazīmes, kas liecina – tavā mājoklī, visticamāk, dzīvo mājas gariņš
Visa nakts nevarēju aizmigt. Prātā rādījās mirkļi, kad jutos nogurusi un nemierīga bez redzama iemesla — pamazām viss sāka iegūt sarežģītu nozīmi. Bet vissvarīgākais bija tas, ka problēma nebija kāda ārēja ietekme. Patiesībā viss bija saistīts ar attiecību sarežģījumiem. Tie, kurus uzskatīju par ģimeni, šķita gatavi man radīt grūtības.
Nākamajā rītā es sagatavoju brokastis un sabučoju vīru. Un tad tas notika…
Autobusa vadītājs izsēdināja sievieti bez biļetes, taču pārējie pasažieri izdarīja ko negaidītu
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kā viss beidzās…
