Man ir gandrīz 35 gadi, un, ja kāds man būtu teicis, kādā negaidītā situācijā nonākšu, es droši vien būtu pasmaidījis. Mana sieva ir stāvoklī — bet ne no manis. Bērna tēvs ir kāds turku puisis.
Mūsu ģimenē viss ritēja mierīgi, bez redzamām problēmām. Es pat nosūtīju viņu kopā ar mūsu dēlu Arni atvaļinājumā, lai atpūšas un maina vidi. Un tieši pateicoties Arnim es uzzināju to, kas citādi, iespējams, būtu palicis neatklāts…
Lai jūs labāk saprastu manu skatījumu, mazliet pastāstīšu par sevi. Mani sauc Andrejs, esmu pavisam parasts vīrietis. Pirmoreiz apprecējos uzreiz pēc obligātā dienesta — laulība nebija ilga, un jau pēc diviem gadiem mēs ar sievu sapratām, ka esam pārāk atšķirīgi. Šķīrāmies mierīgi, bez strīdiem, bez mantas dalīšanas. Bērni mums nebija — un, iespējams, labi vien ir.
Dažus mēnešus pēc šķiršanās es iepazinos ar Annu — sievieti, par kuru stāsts. Mūsu attiecības sāka attīstīties diezgan ātri, un drīz vien mēs apprecējāmies. Pēc pāris gadiem pasaulē nāca mūsu dēls Arnis. Dzīvojām, kā daudzi dzīvo — darbs, kredīti, ikdienas rūpes. Nedēļas nogalēs vai nu devāmies pie vecākiem, vai kārtojām saimniecības lietas. Dažreiz izgāju ar draugiem, Anna — ar savām draudzenēm. Man nebija iemesla viņu apšaubīt. Līdz kādam pavērsienam.
Kā jau katru vasaru, arī šogad plānojām doties pie jūras. Šoreiz izvēlējāmies Turciju — pēc Annas lūguma, jo tur dzīvoja viņas bērnības draudzene Natālija, kas bija precējusies ar vietējo vīrieti un pārcēlusies dzīvot pie viņa. Diemžēl mans atvaļinājums tika atcelts: no galvenā biroja nāca steidzams uzdevums, un priekšniecība lika atlikt visus brīvdienu plānus. Man nācās palikt mājās.
Neatveriet tos – WhatsApp pastkartes jeb GIF patiesībā var saturēt slēptu informāciju
Kad paziņoju sievai, ka nevarēšu doties ceļojumā, viņa tikai paraustīja plecus:
— Nu un? Mēs ar Arni tāpat brauksim. Tikai tavas biļetes atgriezīsim.
— Kā tas ir — jūs brauksiet bez manis? Uz citu valsti? — pārsteigts jautāju.
— Bet ko mums darīt — visu vasaru sēdēt mājās? Tur taču būs Natālija, viņa mūs sagaidīs. Viss būs kārtībā, — uzstāja Anna.
Mēs pāris dienas strīdējāmies, es mēģināju atrunāt, bet beigās tomēr piekritu. Likās — tur taču būs draudzene, nebūs viena, bērnam arī labi nāks nelielas brīvdienas. Tagad redzu, ka tā bija liela kļūda.
Pirms ceļojuma vēlējos ar sievu pavadīt kopīgu vakaru — trīs nedēļas prom viens no otra.
— Varbūt sarīkosim atvadu vakaru? — pajautāju.
— Atvainoj, man tagad ir grūtās dienas… — viņa atbildēja īsi.
— Tiešām dosies atvaļinājumā šajā laikā? — pārsteigts jautāju.
— Piedod, es to nespēju ietekmēt! — Anna sacīja ar nelielu nogurumu.
Trīs nedēļas pagāja. Pirms atgriešanās sieva piezvanīja:
— Natālija teica, ka varam palikt vēl divas nedēļas. Arnis ir ļoti laimīgs, labs iedegums, viņam tur patīk. Ar darbu jau visu nokārtoju. Vai varam mainīt plānus?
Es piekritu. Man jau pietrūka, bet ja bērnam labi, lai atpūšas.
3 sievietes ieradumi, kas atgrūž vīrieti, pat ja viņa ir skaista
Kad viņi atgriezās, es biju pilns prieka. Sakārtoju māju, pagatavoju vakariņas. Arnis spīdēja no laimes, bet Anna šķita kaut kā tāda attālināta. Skatījās prom, atbildēja īsi. Domāju — varbūt nogurusi. Taču pēc pāris dienām sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.
