Iepazīšanās pēc četrdesmit gadu sliekšņa ir kā staigāšana pa plānu ledu – tu nekad nezini, kurā brīdī tas var ielūzt. Mēs visi nākam ar savu bagāžu, saviem ieradumiem un dīvainībām, kas ne vienmēr sakrīt ar cita cilvēka pasaules uztveri.
Dažreiz pat visdaudzsološākais pavasara vakars var beigties ar situāciju, kuru ir grūti nosaukt par romantisku, pat ja sākums šķita cerību pilns. Šis ir stāsts par to, kā es, Ludmila, piedzīvoju vienu no savdabīgākajiem randiņiem savā mūžā.
“Nāc ciemos, es pagatavošu ko īpašu, un mēs varēsim mierīgi parunāties,” tā man pirms pāris dienām uzrakstīja Igors. Mēs bijām iepazinušies pavisam nesen, un šī bija mūsu otrā tikšanās reize. Pirmajā tikšanās reizē mēs vienkārši izdzērām pa tasei kafijas nelielā pilsētas kafejnīcā, un viņš toreiz atstāja visnotaļ solīda, nosvērta un patīkama vīrieša iespaidu.
Igoram ir 48 gadi, viņš strādā par automehāniķi savā darbnīcā, un viņa rokas liecināja par to, ka viņš nebaidās no smaga darba. Viņš runāja mierīgi, mazliet lēni, un likās, ka beidzot esmu satikusi kādu, kurš stabili stāv uz zemes.
Visu sestdienas rītu es svārstījos – vai tiešām doties pie viņa uz mājām? Man vienmēr ir šķitis drošāk un emocionāli vieglāk tikties neitrālā teritorijā, piemēram, pilsētas parkā vai kādā publiskā vietā. Tur katrs var samaksāt par savu pasūtījumu un aiziet jebkurā brīdī, ja saruna pēkšņi kļūst apgrūtinoša vai neinteresanta.
Taču Igors bija ļoti uzstājīgs un savā veidā pat sirsnīgs. Viņš apsolīja ne tikai maltīti, bet paša gatavotu cepeti pēc īpašas receptes, dārzā audzētus dārzeņus un atklātu sarunu bez lieka pilsētas trokšņa. Tas viss skanēja pārāk vilinoši, lai atteiktu.
Sagatavošanās un pirmie iespaidi
Jo tuvāk nāca norunātais laiks, jo vairāk manī auga patīkams satraukums. Es izvēlējos savu mīļāko zilo kleitu, viegli sakārtoju matus un pa ceļam vietējā Jēkabpils veikalā nopirku pudeli laba vīna un kasti tumšās šokolādes konfektu.
Man šķita, ka tas būtu tikai pieklājīgi, ja jau cilvēks ir veltījis tik daudz laika un pūļu gatavošanai. Es negribēju iet tukšām rokām, jo dāsnums pret dāsnumu man vienmēr šķitis pats par sevi saprotams.
Kad es piebraucu pie viņa mājas, pilsētas klusajā rajā jau valdīja pavasara miers. Gaiss smaržoja pēc plaukstošām lapām un mitras zemes. Igors mani sagaidīja pie vārtiem ar platu, šķietami sirsnīgu smaidu. Viņa dzīvoklis bija vienkāršs, bet ļoti kārtīgs.
Uzreiz varēja just, ka viņš ir tiešām centies – telpā virmoja garšvielu un ceptas gaļas aromāts, kas radīja patīkamu māju sajūtu. Galds bija skaisti uzklāts, pat svece bija nolikta centrā. Viss izskatījās tā, it kā viņš būtu plānojis šo vakaru kā kaut ko patiesi nozīmīgu.
— Novelc mēteli, jūties kā mājās! Es tūlīt izņemšu gaļu no krāsns un varēsim sēsties pie galda, — viņš laipni noteica, kamēr es noliku savu vīnu un konfektes uz virtuves letes.
Viņa rīcība bija dabiska, un es tajā brīdī pilnībā atslābu. Likās, ka manas iepriekšējās bažas par došanos pie sveša vīrieša uz mājām bija bijušas pilnīgi liekas.
Sarunas zem pavasara debesīm
Mēs apsēdāmies virtuvē, un vakariņas tiešām bija izcilas. Igors nebija melojis – viņš prata gatavot. Cepetis bija sulīgs, kartupeļi tieši tādi, kādus es mīlu, un viņa stāsti par darbu un gadījumiem ar klientu automašīnām bija patiešām aizraujoši.
Viņš stāstīja par to, kā savulaik sācis savu biznesu, kādas grūtības pārvarējis un ko iemācījies no dzīves. Man patika viņa atklātība. Viņš nemaz nemulsa par sīkumiem un nekautrējās stāstīt arī par savām kļūdām, kas man lika justies brīvi un nepiespiesti.
Pirmās divas stundas pagāja nemanot. Mēs atvērām manis atnesto vīnu, smējāmies un atklājām, ka mums abiem ir līdzīga mūzikas gaume un mēs abi mīlam mierīgus vakarus pie dabas. Igors uzmanīgi klausījās manos stāstos par darbu, uzdeva jautājumus un šķita patiesi ieinteresēts manā personībā.
Nebija ne mazākās neveiklības sajūtas, kas parasti mēdz būt pirmajos randiņos. Fonā klusi skanēja radio, un logs bija nedaudz pavērts, ļaujot telpā ieplūst dzestrajam vakara gaisam, kas mijās ar cepeša smaržu.
Pēc pamatēdiena mēs pārgājām uz viesistabu. Igors pagatavoja kafiju un atnesa siltu pledu, jo vakars kļuva vēsāks. Mēs turpinājām runāt par dzīvi, par mūsu pieaugušajiem bērniem un par to, cik grūti mūsdienās ir atrast kādu, ar kuru vienkārši paklusēt un justies saprastam.
Viņa skatiens dažbrīd kavējās pie manis nedaudz ilgāk, nekā parasti, un es pie sevis klusi nodomāju, ka šis vakars varētu būt sākums kaut kam stabilam un skaistam. Es jutos droši un mierīgi, un pat nepamanīju, kā laiks bija aizskrējis līdz vēlai naktij.
Tomēr, kad es sāku lēnām domāt par mājupceļu un pateikties par brīnišķīgo uzņemšanu, gaisotne telpā pēkšņi mainījās. Igors kļuva dīvaini nopietns, viņa balss tonis kļuva lietišķs, un no iepriekšējās sirsnības vairs nebija ne vēsts.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā viens negaidīts jautājums un telefona kalkulators acumirklī izmainīja visu vakara burvību un manu priekšstatu par Igoru
