Mareks sēdēja vilcienā, vērojot garām slīdošos skatus, un pie sevis nosprieda, ka viņa ikdiena pašlaik ir tieši tikpat vienmuļa un neizteiksmīga kā pelēkā ainava otrpus stiklam.
Viņš izkāpa uz perona vienkārši, lai ieelpotu svaigu gaisu. Stacija izrādījās maza un tukša. Uzrakstu ar nosaukumu viņš pat nepamanīja. Un kāpēc gan? Pēc piecpadsmit minūtēm vilciens dosies tālāk. Pie drauga, kurš bija viņu aicinājis “atiet no ikdienas”. Un tad viņš to ieraudzīja. Suns gulēja tieši uz sliedēm. Apmēram trīsdesmit metrus no platformas. Vienkārši gulēja. Un nemēģināja aizbēgt.
— Hei! Kš-kš! — Mareks pamāja ar roku. Suns pacēla galvu. Paskatījās. Un atkal apgūlās. “Kas ar viņu? kaut kas noticis?” — domas virmoja. Mareks apskatījās apkārt – neviena. Un devās uz priekšu.
— Ko tu te dari? A? — balss izklausījās aizsmakusi, it kā sen nebūtu lietota runāšanai. Suns – netīri rudzu brūns, tievs – skatījās uz viņu ar melnām acīm. Ne smilkstēja, ne rūca. Vienkārši skatījās – tā, it kā visu saprastu. Viss, viss. Arī par Mareku.
Pietuvojies, viņš saprata iemeslu. Aizmugurējā ķepa bija iesprūdusi. Tieši starp sliedēm. Un, šķiet, jau sen. Suns, iespējams, vienkārši bija piekusis mēģināt tikt ārā.
Sāku nedaudz uztraukties, jo kaut kur, dziļi kustības grafikā, jau tuvojās nākamais vilciens. Mareks skatījās uz suni, suns – uz viņu.
— Tā, labi. Tagad tiksim galā, — viņš nomurmināja, nometoties ceļos. Suns saspringa, acīs uzplaiksnīja neuzticība. Viņš vāji un klusi ierūcās – ne skaļi, drīzāk brīdinoši.
— Es taču tev palīdzēt gribu, mazais, — Mareks nopūtās. — Saprati? Pa-lī-dzēt. Viņš uzmanīgi izstiepa roku. Suns vēroja katru kustību. Cik ilgi tu te jau gulēji? Ķepa bija cieši iesprūdusi. Metāla sliedes mala bija ieķērusies. Mareks sarāvās.
— Nu gan esi iekūlies, brālīt.
Viņš mēģināja uzmanīgi atbrīvot ķepu, bet sunim tas acīmredzami nepatika. Tas smilkstēja, taču — dīvaini — nemēģināja pretoties. Tikai skatījās ar tām skaistajām acīm. It kā jautātu: tu taču neaiziesi? Bet viņš varēja vienkārši aiziet. Iekāpt vilcienā. Turpināt ceļu. Kam rūp klaiņojošs suns? Vai tad tā ir viņa problēma? Taču kaut kas traucēja. Kaut kas neļāva vienkārši pagriezties un aiziet.
— Nu un ko lai ar tevi dara? — Mareks jautāja, vairāk pats sev, nekā sunim.
Tad viņš izvilka telefonu. Un domāja. Kam zvanīt šajā aizmirstajā stacijā? Viņš apkārt skatījās. Noliecies dežuranta namiņš ar milzīgu piekaramo atslēgu. Rūsējusi ūdens kanna. Un ne viena cilvēka. Tajā brīdī tālumā atskanēja signāls. Vilciens? Jau? Viņš paskatījās pulkstenī – pagājušas tikai septiņas minūtes no piecpadsmit. Tātad cits vilciens. Pretim braucošais, iespējams.
Viņš atkal paskatījās uz suni. Tas, šķiet, arī bija sadzirdējis. Un acīs parādījās kaut kas neierasts. It kā viņš jau zinātu, kas notiks. Un pieņem to.
— Nē taču! — pēkšņi iesaucās Mareks, pārsteigts par savas balss spēku. — Nē! Viņš atkal noliecās pie suņa. Ar rokām sāka paplašināt spraugu, izstumdīja granti, mēģināja pacelt sliedi.
— Telefons! — viņu pēkšņi apskaidroja. Viņš satvēra to un zvanīja uz pirmo numuru sarakstā. Meitai.
— Hallo?
— Paula! Klausies! Es esmu stacijā, nezinu, kurā! Te ir suns, kura ķepa iesprūdusi starp sliedēm! Vilciens tuvojas! Es nezinu, ko…
— Tēt? — meitas balss bija apjukusi. — Tu to nopietni?
— Protams nopietni! — viņš teica to skaļi. — Klausies! Kā atbrīvot suni? Sliede… es nevaru to pacelt!
Signāls bija tuvāk. Mareks paskatījās apkārt — rīta dūmakā jau bija redzams tuvojošā vilciena siluets.
— Kāda sliede? Par ko tu vispār runā?
— Kā izglābt suni?!
Tālrunis sekundi klusēja. Tad meita sacīja:
— Tēt, atrodi kaut ko plānu ko var ielikt starp sliedi un ķepu. Kā sviru. Mareks lūkojās apkārt. Nekā. Ne koka, ne metāla. Tad viņš novilka jostu. Veca, bet stingra. Ādas. Iebāza starp sliedi un ķepu. Un sāka vilkt. Ar visu spēku.
— Nu, davai! Davaiii! — viņš čukstēja.
Suns skatījās. It kā saprastu – šī ir pēdējā iespēja. Mareks centās tik ļoti, ka likās – josta tūlīt pārtrūks. Un pēkšņi ….
— izdevās! Ķepa lēnām sāka izkļūt.
— Ir! — izelpoja Mareks. Vilciens bija jau ļoti tuvu. Mašīnists, visticamāk, viņus nemaz neredzēja — saule spīdēja tieši sejā. Mareks piespieda suni sev klāt. Ķepa atbrīvojās strauji, negaidīti.
— Es… un tik ļoti uztraucos par svešu suni? — viņš pārsteigts nodomāja, aiztiekot vaigu. Apkārt bija klusums. Vilciens jau bija pazudis aiz līkuma. Bet telefonā, kas joprojām bija rokā, skanēja meitas balss:
— Tēt? Tēt! Viss kārtībā? Kas notika? Tēt!
Mareks piecēlās. Kājas piekusušas, bet viņiem abiem viss bija izdevies – gan viņš, gan šis dīvainais suns ar acīm, gudrākām par daudzu cilvēku acīm.
— Tēt! Kas notika?! — meitas balss izrāva viņu no domām.
— Es viss kārtībā, —Mareks atbildēja, pārsteigts, cik daudz jūtu ir šajos vienkāršajos vārdos. It kā būtu no jauna piedzimis. Viņš nolika klausuli, neieklausoties Paulas jautājumos. Pēc tam piezvanīs. Paskaidros. Ja spēs izskaidrot to, ko pats īsti nesaprot.
Suns sēdēja blakus. Ķepa bija neparastā leņķī. Bet viņš nerūca. Tikai skatījās. It kā gaidītu lēmumu par savu nākotni.
— Nu ko, Sliede, iesim? — pavisam negaidīti pateica Mareks. Sliede. Jā, šis vārds viņam piestāvēja. Tievs, rūsaini ruds. Kā vecs dzelzs.
Nevar taču viņu te atstāt. Pēc visa šī. Mareks uzmanīgi pacēla suni rokās – tas izrādījās pārsteidzoši viegls. Suns nepretojās. Tikai skatījās. Ar tām neiedomājamajām acīm, kurās bija kas tāds… Mareks to nespēja izskaidrot. Viņš lēnām uzkāpa pa uzbērumu. Kājas slīdēja pa granti. Rokas vēl joprojām piekusušas. Bet uz platformas viņu gaidīja vilciens. Jau ar aizvērtām durvīm. Gatavs izbraukt.
Pavadone izbāza galvu no tambura:
— Pilsoni! Kur pazudāt? Mēs jau braucam prom! Mareks apstājās. Paskatījās uz vilcienu. Uz biļeti kabatā. Uz draugu, kas viņu gaidīja otrā valsts galā. Un tad – uz suni savās rokās. Uz viņa ķepu. Uz šīm acīm – tik neiedomājami gudrajām.
Un pēkšņi saprata – viņš nebrauks. Ne uz kurieni.
— Es palieku, — viņš sauca pavadonei.
— Ko?! — viņa izplēta rokas. — Jums taču ir biļete! Līdz galapunktam!
— Es. Palieku, — Mareks atkārtoja skaļāk, pats pārsteigts par savu lēmumu. — Man ir neatliekama lieta. Sunim jāpalīdz.
Pavadone vien noplātīja rokas un atgādināja par pasažiera mantām. Vilciens lēnām devās prom. Mareks skatījās, kā vagoni aiznes prom viņa vecos plānus, biļeti, samaksāto viesnīcu. Un viņam bija vienalga.
Viņš apsēdās uz soliņa, uzmanīgi noliekot suni sev blakus. Paglaudīja viņa netīro spalvu. Izvilka telefonu.
— Paula, Piedod, ka tev uzreiz neatbildēju. Man vienkārši rokas bija aizņemtas. Klausies, man te tāds gadījums…
Un viņš stāstīja. Jaucoties vārdos, mulsinoši. Par staciju. Par suni. Par to, kā viņu vilka ārā. Par vilcienu, no kura viņi knapi paspēja izvairīties. Un par to, kā tagad sēž nezināmā stacijā ar klaiņojošu suni rokās un nezina, ko darīt tālāk.
Tālrunī — klusums. Un tad — kluss jautājums:
— Tēt, tu neko nejauc?
— Nē, — viņš pēkšņi iesmējās. — Nē, meitiņ. Zini, man šķiet, ka tieši otrādi — viss beidzot kļūst skaidrs. Un atkal klusums. Tad — tik pazīstama balss, ar to noti, kuru viņš sen nebija dzirdējis.
— Atved viņu pie mums. To suni. Es zinu labu speciālistu. Izdomāsim kaut ko.
— Pie jums? — Mareks apjuka. — Pie tevis? Uz Rīgu?
— Un kas tur slikts? — meitas balsī bija izaicinājums. — Dzīvoklis liels. Vietas pietiks. Gan tev, gan sunim. Sliede, it kā sapratis, par ko runa, nolika galvu Marekam klēpī. Un šajā vienkāršajā žestā bija tik daudz uzticības. Tik daudz cerības.
— Labi, — viņš teica. — Braukšu. Bet tas nav vienkārši suns. Tas ir Sliede.
— Sliede? — meitas balsī ieskanējās smaids. — Tu viņam jau vārdu devi?
— Jā. Un zini, Paula, — viņš apklusa, meklējot vārdus, kurus nebija teicis jau daudzus gadus. — Es ļoti pēc tevis ilgojos.
Pauze. Tik gara, ka viņš domāja – vai sakari pārtrūka? Nē. Vienkārši meita, viņa pieaugusī, spēcīgā meita, šķiet, apjuka otrā galā.
— Es arī pēc tevis, tēti.
Mareks sēdēja stacijā, glāstot šī suņa galvu.
— Zini, Sliede, — viņš klusi sacīja sunim. — Man šķiet, mēs abi šodien esam dzimuši no jauna.
Nākamais vilciens uz Rīgu bija tikai vakarā. Sešas stundas gaidīšanas. Bet Mareks nejuta ne neapmierinātību, ne nogurumu. Tieši pretēji – viņa iekšienē izplatījās savāda miers, kamēr viņš sēdēja pustukšā stacijas bufetē, kur bufetniece — apaļīga sieviete ar labām acīm — vispirms izbrīnīta par suņa parādīšanos, bet tad atnesa ūdens bļodu un pat dažus desas gabalus.
— Tāds skaistulis, — viņa sacīja, vērojot, kā suns izslāpis dzer. — Ilgi tur biji gaidījis, ja?
Sliede gulēja zem galda, nolicis galvu uz Mareka zābaka. It kā baidītos — ja nu aiziet? Atstās? Ķepa bija apsieta ar palagu, ko bija atnesusi tā pati bufetniece. Steigā. Neprasmīgi. Bet, šķiet, noderēja.
— Tālu jābrauc? — sieviete jautāja, tīrot galdu.
— Uz Rīgu, — Mareks atbildēja, nepacēlis acis. — Pie meitas.
— Nu gan! — bufetniece pasmaidīja. — Un sunīti arī vedīsiet?
Mareks pamāja. Sliede, dzirdot šo kustību, knapi manāmi pakustināja asti. It kā saprastu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
