— Nu un pareizi, — sieviete atzinīgi sacīja. — Ja liktenis tā savedis – tātad ne velti.
Ne velti. Mareks aizdomājās. No rīta šķita, it kā pati dzīve viņu būtu sagrābusi aiz apkakles un kārtīgi sakratījusi. Kas būtu, ja viņš nebūtu izkāpis šajā stacijā? Ja nebūtu pamanījis suni? Ja būtu pagājis garām, kā darījis pēdējos gadus, cenšoties neiejaukties, nepieķerties?
Sliede nopūtās zem galda. Tā dziļi, gandrīz cilvēcīgi. Mareks pasmaidīja.
Telefons atkal nozvanīja. Tā bija Paula.
— Tēt, kā jūties? Atradām speciālistu. Labu. Gaidīs. Un vēl…Viņa apklusa.
— Ko? — Mareks jautāja.
— Marta grib satikt vectētiņu. Ir sailgojusies. Marta. Mazmeita. Seši gadi…jau seši un es neesmu viņu saticis ne reizi.
Mareks nespēja vairs ko piebilst.
— Labi, — viņš spēja tikai izdvest. — Pasaki, ka vectēvs arī ilgojās.
Nakts vilciens traucās cauri tumsai. Kupejā valdīja klusums. Pavadone, paskatījusies uz suni, tikai nopūtās un pamāja ar roku — vediet. Sliede gulēja, saritinājies pie Mareka kājām. Acīmredzot ļoti piekususi un beidzot drošībā.
Bet Mareks raudzījās pa logu, kurā atspoguļojās viņa paša seja. Kaut kāda cita seja. Ne tā, kas uz viņu skatījās no spoguļa no rīta. Acīs kaut kas bija mainījies. Kaut kas bija atdzīvojies. Viņš domāja par to, ka Rīgā viņu gaida. Paula. Marta. Jaunas mājas un, iespējams, jauna dzīve. Un šis suns, kurš nebaidījās uzticēties. Sliede pēkšņi pacēla galvu, paskatījās uz Mareku ar savām neiespējamajām acīm. Un atkal, it kā saprotot visas viņa domas, klusi pavicināja ar asti.
— Viss būs labi, — sacīja Mareks, pats brīnīdamies, cik pārliecinoši skan šie vārdi. — Mums viss būs labi. Un pirmo reizi pēc ilga laika šie vārdi viņam nešķita tukši.
