Rēķins par viesmīlību
Es lēnām piecēlos, lai vilktu mēteli. “Paldies par tiešām lieliskajām vakariņām, Igor. Man bija liels prieks pavadīt šo vakaru kopā ar tevi,” es teicu, jau meklējot savas automašīnas atslēgas. Tajā mirklī viņš nevis piecēlās, lai mani pavadītu līdz durvīm, kā es biju gaidījusi, bet gan lēnām izņēma no kabatas telefonu. Viņa seja pēkšņi atgādināja stingru grāmatvedi, nevis vīrieti, kurš pirms mirkļa dalījās dzīvesstāstos.
— Ludmila, pagaidi mirkli. Man te ir viena lieta, kas jānokārto, lai vēlāk mums nerastos nekādi lieki pārpratumi, — viņš noteica un sāka kaut ko sparīgi rakstīt telefona ekrānā.
Es apstājos un neizpratnē skatījos uz viņu. Varbūt viņš gribēja pierakstīt manu uzvārdu vai kādu īpašu datumu? Taču tas, ko es ieraudzīju tālāk, mani burtiski mēmu. Igors bija atvēris kalkulatora lietotni un sāka man rādīt skaitļus.
— Es te visu precīzi saskaitīju. Gaļa maksāja deviņpadsmit eiro, dārzeņi un kafija vēl kādi septiņi. Kopā sanāk divdesmit seši eiro. Tā kā mēs ēdām abi kopā, es domāju, ka būtu tikai taisnīgi, ja tu man tūlīt pārskaitītu trīspadsmit eiro par savu daļu.
Es tomēr veltīju laiku un gatavoju, bet produkti mūsdienās nav lēti. Reku, mans konta numurs, vari tūlīt ar telefonu nosūtīt, — viņš runāja pilnīgi mierīgi, it kā mēs būtu nevis randiņā, bet gan biznesa pusdienās.
Dārgā mācība par cilvēcību
Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt tam, ko dzirdu. Man nebija žēl to trīspadsmit eiro, bet sajūta bija tāda, it kā visa mana cieņa pret šo cilvēku būtu izgaisusi vienā sekundē. Viņš nepieminēja ne vīnu, ne konfektes, ko es biju atnesusi – tās laikam skaitījās “bezmaksas dāvana”.
— Tu nopietni? — es jautāju. Mana balss nedaudz aizlūza no nepatīkamā pārsteiguma.
— Jā, kāpēc ne? Mēs tomēr esam pieauguši cilvēki, un katram ir jābūt atbildīgam par saviem tēriņiem. Tas ir godīgi pret mums abiem, — viņš atbildēja, ne mirkli neminstinoties.
Es neko neteicu. Es klusējot izņēmu telefonu un veicu pārskaitījumu. Man tajā brīdī gribējās tikai vienu – pēc iespējas ātrāk tikt prom. Kad nauda bija nosūtīta, es vienkārši izgāju ārā, pat neatskatoties. Braucot mājās cauri naksnīgajai Jēkabpilij, es sapratu – šis “rēķins” patiesībā bija lēts. Tas man ļoti ātri parādīja, ka Igoram kalkulators ir svarīgāks par sirdi, un es biju priecīga, ka uzzināju to tik agri.
Vai arī jums ir gadījies sastapt tik “praktiskus” cilvēkus? Padalies ar savu stāstu komentāros!
