Kad mans vīrs sāka jaunas attiecības ar jaunāku sievieti, mūsu bērni izvēlējās saglabāt ciešāku saikni ar viņu — viņš bija sabiedrībā cienīts cilvēks un vadīja lielu uzņēmumu. Ilgu laiku viņi reti interesējās par mani, un es paliku viena.
Tikai pēc viņa aiziešanas atklājās, ka visu savu īpašumu viņš bija novēlējis savai jaunajai partnerei.
Tagad bērni mani biežāk apciemo, bet es redzu cauri — viņi cer uz kaut ko. Meita nesen pieklājīgi ieminējās par nākotni, par testamentu. Bet viņi vēl nezina, ka es jau visu izdomāju. Pārsteigums viņus vēl tikai gaida.
Mans stāsts turpinās zemāk 👇
Laiks skrēja, bet es arvien vairāk jutos vientuļa – kā pamesta pasaules nomalē. Mani bērni nekad mani īsti nesaprata, it kā mēs būtu no dažādām pasaulēm.
Kad izšķīros no vīra, tas kļuva par pagrieziena punktu manās attiecībās ar bērniem. Viņi izvēlējās palikt tuvāki tēvam — viņš taču bija cienījams cilvēks un lielas firmas vadītājs.
Atzīšu, kopdzīve ar viņu bija vienkāršāka un ērtāka. Taču es paliku viena — kā sieva, kas ir šķīrusies, un kā māte, kurai nav viegli.
Mana mīļākā kūka “Plombīrs” – bez cepšanas, maiga, īpaši garda un viegli pagatavojama
Bērni drīz vien attālinājās no manis, un es tikai no kopīgiem paziņām uzzināju, kā viņi pavada laiku kopā ar tēvu un viņa jauno sievu. Viņi ceļoja uz siltām zemēm, vakariņoja restorānos un plānoja savu nākotni.
Savukārt es paliku viena savā klusajā dzīvoklī, un katra ziņa tāda man radīja nepatīkamas sajūtas.
Kādā brīdī es sapratu — jādzīvo sev. Es aizbraucu strādāt uz ārzemēm. Pirmoreiz daudzu gadu laikā sajutu brīvību.
Kad darbs tuvojās beigām, es biju iekrājusi pietiekami, lai pilnībā pārvērstu savu dzīvi. Atgriezusies mājās, es uztaisīju remontu, iegādājos jaunas mēbeles un tehniku, kā arī atliku naudu vecumdienām.
Tikmēr mani bērni sāka veidot savas ģimenes. Es dzirdēju, ka viņiem viss norit labi — kāzas, bērni un svētki. Taču drīz pēc tam saņēmu ziņu, ka mans bijušais vīrs devies mūžībā, un visu mantu viņš atstāja jaunajai sievai.
Mans dēls un meita palika tukšā. Bet viņu rūgtums ātri pārtapa siltās atmiņās par mani.
Pirmkārt, viņi sāka apciemot mani ar nelielām dāvanām — konfektēm un augļiem, jautāja, kā man klājas. Es viņus laipni uzņēmu, bet sapratu, ka viņiem ir savi motīvi.
Tagad man jau ir 72 gadi. Esmu vesela, moža un apmierināta ar dzīvi. Taču nesen meita sāka runāt ar mājieniem — teica, vajadzētu padomāt par nākotni…
