Kad pirmo reizi redzi vilkusu dzīvē, pirmais, kas ienāk prātā: “Ak, tas taču ir īsts vilks!” Bet tad saimnieks pasmaida un saka: “Nē, tas ir Barsiks, viņš vienkārši ir pa pusei vilks.”
Un te arī sākas pats interesantākais — ieniršana vienu no vispretrunīgāko un aizraujošāko radījumu pasaulē. Vilkusi nav tikai moderna eksotika asu izjūtu cienītājiem. Tie ir īsts savvaļas dabas iemiesojums pilsētas dzīvoklī, mājas suņa un tā savvaļas priekšteča sajaukuma rezultāts. Un ja jums šķiet, ka zināt visu par suņiem, tad vilkusi liks pārvērtēt daudzus uzskatus.
Izskats–maldinātājs: vilks suņa ādā
Pirmā lieta, kas pārsteidz vilkusos, — viņu neticamā līdzība ar īstiem vilkiem. Tiklīdz tāds skaistulis parādās uz ielas, garāmgājēji sāk tramīgi lūkoties apkārt un nervozi turēt bērnus aiz rokas. Un to var saprast — no vilka vilkusu atšķir vienīgi nedaudz mazāks augums un draudzīgāks skatiens.
Atceros, kā paziņa pastaigājās parkā ar savu vilkusu. Tipiska aina: vīriņš ar čivavu ieraudzīja tuvojošos “zvēru” un tā pagriezās, ka gandrīz nokrita. Bet vilkusu tajā brīdī mierīgi ostīja soliņu un domāja par mūžīgo. Kontrasts bija vienkārši graujošs.
Un te ir interesanti — neskatoties uz ārējo līdzību ar vilku, vilkusi parasti ir spēcīgāki un muskuļotāki par vairumu suņu. Viņiem ir platāka priekšējā daļa, spēcīgas ķepas un īpaša, gandrīz hipnotiska grācija kustībās. Tas nav neveiklais labradora prieks vai nemierīgais džeka-rasela raksturs — tā ir plēsēja kustība, kurš precīzi zina, ko dara.
Interesanta detaļa: daudziem vilkusos saglabājas raksturīgā “vilka maska” uz purna — tumši plankumi ap acīm, kas padara skatienu īpaši caururbjošu. Viņiem bieži ir arī dzintarkrāsas vai dzeltenas acis, kas piešķir noslēpumainību. Skaties uz tādu skaistuli un saproti — tas noteikti nav parasts krancis.
Vilkusu izmēri atšķiras atkarībā no vilka gēnu īpatsvara, bet vidēji tie ir lielāki par aitu suņiem un haskijiem. Tēviņi var sasniegt 70–80 centimetrus skaustā un svērt līdz 50–60 kilogramiem. Iedomājieties šādu milzi parastā pilsētas dzīvoklī — aina, maigi sakot, iespaidīga.
Supersuņi: kad daba strādā ar pilnu jaudu
Ja parastie suņi ir kā ģimenes automašīnas suņu pasaulē, tad vilkusi ir īsti sporta auto. Viņu fiziskās un intelektuālās spējas patiesi pārsteidz. Oža attīstīta tik ļoti, ka viņi spēj atrast pazaudētu priekšmetu tur, kur parastam sunim pat prātā nenāktu meklēt. Kāds kinologs stāstīja pārsteidzošu gadījumu: vilkus pusstundas laikā atrada mežā pazudušu bērnu, kamēr meklēšanas aitu suņi jau bija centušies vairākas stundas.
Un tā nav nejaušība — tas ir tūkstošiem gadu dabiskās atlases rezultāts, kad izdzīvoja tikai gudrākie, stiprākie un izturīgākie. Vilkusu intelekts ir atsevišķa tēma. Viņi spēj risināt sarežģītus uzdevumus, analizēt situāciju un pieņemt patstāvīgus lēmumus. Bet te ir āķis: šis prāts nereti strādā nevis saimnieka labā.
Ja parasts suns klausīs komandām, pat nesaprotot jēgu, tad vilkusu vispirms padomās: “Kāpēc man tas jādara?” Un, ja pārliecinošu atbildi neatradīs — ignorēs. Viņi mācās ātri, bet izvēlīgi. Komandas “sēdi” un “gulēt” apgūst pāris atkārtojumos, bet ar “atnes čības” var būt problēmas. Kāpēc nest čības, ja var tās vienkārši apošņāt un doties nodarboties ar interesantākām lietām?
Vilkusu izturība ir leģendāra. Viņi var skriet stundām ilgi, neizrādot nogurumu. Tie nav suņi, kurus apmierina pusstundas pastaiga ap māju. Viņiem vajadzīgi īsti piedzīvojumi — gari pārgājieni, aktīvas spēles, fiziskas un intelektuālas slodzes.
Mūzikas kritiķi: gaudošana riešanas vietā
Aizmirstiet visu, ko zinājāt par suņu riešanu. Vilkusi ir kā dzīvas koncertzāles, kur galvenais instruments ir stiepta, melodiska gaudošana. Un ticiet, kaimiņi šos “koncertus” atcerēsies ilgi. Riet vilkusi gandrīz nemāk. Precīzāk, var izdot kaut ko līdzīgu riešanai, bet tas drīzāk ir izņēmums. Toties gaudot — tas viņiem ir iemantots. Turklāt gaudo ne vienkārši tāpat, bet ar iemeslu.
Izdzird sirēnu — sāk gaudot. Saimnieks atnāca no darba — priecīga gaudošana. Pietrūcis saimnieka — skumja gaudošana. Ieraudzīja kaķi — medību gaudošana. Atceros, kā draudzene sūdzējās par savu vilkusu: “Vari iedomāties, katru reizi, kad dzird mūziku, sāk piegaudot. Ieslēdzu klasiku — viņš solo dzied. Uzliku roku — vispār koncertu sarīkoja.” Un patiešām, daudzi vilkusi ir pārsteidzoši muzikāli un var “piedziedāt” dažādām melodijām.
Interesanti, ka gaudošana nav tikai skaņa, tā ir vesela komunikācijas sistēma. Vilkusi ar gaudošanu spēj nodot dažādas emocijas un vēstījumus. Pieredzējuši saimnieki ar laiku iemācās atšķirt: tas ir gaudo “man ir garlaicīgi”, “es gribu pastaigāties” vai “uz ielas kaut kas notiek”. Turklāt vilkusi mēdz gaudot korī. Ja mājās ir vairāki dzīvnieki, viņi bieži sarīko īstus “koncertus” visā barā. Tas skan apburoši un reizē mazliet biedējoši — kā savvaļas dabas atbalss pilsētas džungļos.
Kas attiecas uz kaimiņiem — te jābūt gatavam sarunām. Ne visi spēj saprast un pieņemt šādu “muzikalitāti”. Tāpēc, ņemot vilkusu pilsētas dzīvoklī, ieteicams kaimiņus iepriekš brīdināt un, iespējams, padomāt par skaņas izolāciju.
Dzelzs izturība ar niansēm
Viens no galvenajiem vilkusu plusiem ir viņu pārsteidzoši lielā izturība. Ja esat pieradis ar šķirnes suņiem bieži apmeklēt speciālistu, tad vilkusi būs patīkams pārsteigums. Tas viss viņus parasti nepiemeklē, pateicoties savvaļas ģenētikai. Vilkusu organisms strādā kā Šveices pulkstenis. Viņi reti sastopas ar jebkādām problēmām, ātri atkopjas un demonstrē ievērojamu noturību. Daba tūkstošiem gadu atlases laikā ir radījusi gandrīz ideālu izdzīvošanas mehānismu.
Bet te ir interesanta nianse. Atceraties anekdoti: “Labās ziņas — jūsu problēma nav traka. Sliktās ziņas — bet izlabot to nevar”? Ar vilkusos ir līdzīgi. Viņi ar problēmām sastopas reti, bet, ja tomēr, parastie palīglīdzekļi var izrādīties maz efektīvi. Vilka ģenētika ietekmē visu. Tas, kas palīdz parastam sunim, vilkusu var nestrādāt vai prasa devas korekciju. Tāpēc atrast labu speciālistu, kas izprot vilkusu īpatnības, nav viegls uzdevums.
Toties vilkusi parasti dzīvo ilgāk nekā daudzi šķirnes suņi. Ja vācu aitu suņi dzīvo vidēji 10–12 gadus, tad vilkusi var nodzīvot līdz 15–16 gadiem, saglabājot aktivitāti un veselību gandrīz līdz pašām beigām.
Klaustrofobija uz četrām ķepām
Iedomājieties, ka jūsos rit lielo ceļotāju gars, bet jūs piespiež sēdēt biroja kambarī. Apmēram tā jūtas vilkusu pilsētas dzīvoklī. Tieksme pēc brīvības viņiem ir iekšā, un ar to neko nevar darīt. Vilkusi nav dīvāna sunīši, kas apmierinās ar guļvietu pie radiatora. Viņiem vajadzīga telpa. Daudz telpas. Ideālais variants — privātmāja ar lielu teritoriju, kur var skriet, izzināt apkārtni un vienkārši būt pašam.
Dzīvoklī vilkusu var sākt izrādīt stresa pazīmes: grauzt mēbeles, nepārtraukti gaudot, mēģināt “aizbēgt” pie katras iespējas. Kāda paziņa stāstīja: “Mans Sirmais mēneša laikā apgrauza dīvānu, krēslu un pat izraka caurumu durvīs. Un tas viss tikai tāpēc, ka es domāju — nu suns kā suns, pieradīs pie dzīvokļa.”
Bet te nav runa tikai par dzīvojamās platības lielumu. Vilkusiem vajadzīgas ikdienas garas pastaigas — ne mazāk kā 3–4 stundas dienā. Un tām jābūt aktīvām pastaigām: skriešanai, spēlēm, jaunu vietu izpētei. Vienkārša iešana pie pavadas viņus neapmierina. Īpaši interesanti ir vērot vilkusu brīvībā. Tā nav parasta suņa priecīgā skraidīšana, kad tas tiek noņemts no pavadas. Vilkusu kustas mērķtiecīgi, izpēta katru smaržu, katru skaņu. Viņš ne tikai pastaigājas — viņš patrulē teritoriju kā īsts plēsējs.
Vēl viens būtisks punkts — vilkusi slikti panes vientulību. Savvaļā vilki dzīvo baros, un šī vajadzība pēc sociālā kontakta ir pārmantota viņu hibrīdajiem pēcnācējiem. Atstāt vilkusu vienu mājās uz visu dienu nozīmē gandrīz droši sagaidīt postījumus.
Savvaļas virtuves gardēži
Ja domājat pabarot vilkusu ar veikala sauso barību, esiet gatavi vilšanās brīdim. Šie izvēlīgie dzīvnieki dod priekšroku ēdienam, kas maksimāli tuvs viņu savvaļas priekšteču dabiskajam uzturam. Rūpniecisko barību vilkusi bieži ignorē vai ēd bez īpaša prieka. Bet gabals jēlas gaļas — pavisam cita lieta. Acis iemirdzas, ieslēdzas instinkts, un jūs redzat īstu plēsēju darbībā.
Ideālais vilkusu uzturs — jēla gaļa dažādās variācijās: liellops, jērs, stirna, mājputni. Mums tas var šķist ne pārāk apetīti rosinoši, bet vilkusu tas ir delikatese. Arī zivis ir iecienītas, īpaši jūras. Galvenais — svaigas un jēlas. Daži saimnieki pat rīko “zivju dienas”, kad viss uzturs sastāv tikai no dažādu veidu zivīm. Interesanti vērot, kā vilkusi ēd. Tā nav alkatīga rijība, kāda raksturīga daudziem suņiem. Viņi ēd metodiski, rūpīgi sakošļājot katru kumosu. Un nekad nepārēdas — sāta sajūta strādā nevainojami.
Dārzeņus un augļus vilkusi ēd izvēlīgi. Var ar prieku pagrauzt burkānu vai ābolu, bet tas drīzāk ir našķis, nevis uztura pamats. Putras un maize viņus vispār neinteresē. Kāds pazīstams vilkusu saimnieks sūdzējās: “Nopirku viņam dārgu, premium klases barību — viņš apošņāja un aizgāja. Bet vakar atnesu no tirgus liellopa ribas — apēda uzreiz, pat kaulus apgrauza.” Jā, vilkusu uzturēšana nav lēts prieks.
Unikalitāte katrā milimetrā
Pēdējais, bet ne mazāk pārsteidzošais fakts — katrs vilkusu ir absolūti unikāls. Ja šķirnes suņi ir vairāk vai mazāk prognozējami gan raksturā, gan izskatā, tad ar vilkusos jūs nekad nezināt, ko iegūsiet. Lieta tāda, ka vilku un suņu sajaukums notiek pēc sarežģītiem likumiem, kas līdz galam vēl nav izpētīti. Vienam kucēnam var būt vilka izskats, bet suņa raksturs. Cits var izskatīties kā parasts suns, bet uzvesties kā savvaļas zvērs.
Esmu saticis vilkusu, kas ārēji bija vilka kopija — pelēka spalva, dzeltenas acis, raksturīga stāja. Bet pēc rakstura — labsirdīgs milzis, kas dievināja bērnus un baidījās no skaļām skaņām. Un blakus viņam dzīvoja brālis no tā paša metiena — pēc izskata līdzīgs haskijam, bet ar vilka raksturu un neuzticību svešiniekiem. Šī neprognozējamība ir reizē gan vilkusu valdzinājums, gan problēma. Pērkot kucēnu, nekad precīzi nezini, ko saņemsi. Tas ir kā loterija, kur laimests ir unikāls dzīvnieks, bet zaudējums — mīlulis, ar kuru var neizdoties tikt galā.
Lasi vēl: Vienā no Latvijas iepazīšanās portāliem draudzene atrada manu vīru – iznākums nebija tāds kā parasti
Vilkusu raksturi arī variē no ļoti sabiedriskiem līdz gandrīz mežonīgiem. Daži viegli kontaktējas ar cilvēkiem, citi visu mūžu paliek piesardzīgi un neuzticīgi. To iepriekš paredzēt nav iespējams. Sargi? Ne gluži… Daudzi iegādājas vilkusu, cerot iegūt ideālu sargu. Loģika saprotama: ja izskatās kā vilks, tad arī sargās kā zvērs. Bet realitāte bieži sagādā pārsteigumus. Lieta tāda, ka īsti vilki savvaļā izvairās no saskarsmes ar cilvēkiem. Šī piesardzība pārmantojama arī vilkusos. Teritorijas aizstāvēšanas vietā viņi bieži izvēlas noslēpties vai aizbēgt, parādoties svešiniekam.
Stāstīja kāds paziņa. “Skaistulis, visi kaimiņi baidās. Bet viņš, ieraugot svešinieku, paslēpjas aiz mājas un gaudo. Zaglis atnāks — varēs nest, ko gribēs, kamēr mans ‘sargs’ sēdēs krūmos.” Protams, gadās izņēmumi. Daži vilkusi tiešām izrāda sargāšanas īpašības, bet tas drīzāk ir izņēmums, nevis likumsakarība. Paļauties uz viņiem kā uz uzticamiem sargiem — liela kļūda.
Vilkusi nav vienkārši eksotiski mājdzīvnieki, tie ir vesela dzīvnieku turēšanas filozofija. Viņi prasa īpašu pieeju, speciālas zināšanas un milzīgu daudzumu laika un spēka. Tie nav suņi, kurus var paņemt spontāni vai uzdāvināt bērnam dzimšanas dienā. Bet tiem, kas gatavi pieņemt izaicinājumu, vilkusi var kļūt par pārsteidzošiem pavadoņiem. Viņi dāvās jums unikālu pieredzi saskarsmē ar dzīvnieku, kurā apvienojas savvaļas daba un tūkstošiem gadu senā saikne ar cilvēku.
Un kā jums šķiet, vai jūs spētu tikt galā ar tik neparastu mīluli? Varbūt kādam jau ir pieredze ar vilkusos? Dalieties savos stāstos — vai tas bija piedzīvojums vai pārbaudījums? Ļoti interesanti būtu dzirdēt reālus stāstus no cilvēkiem, kas uzdrošinājušies šādam drosmīgam eksperimentam.
