Šodien televizors ir viegla plastmasas un stikla rāmi, kas piekārts pie sienas un saplūst ar interjeru. Bet pirms dažām desmitgadēm viss bija citādi: masīvas kastes ar ekrānu, pārklātas ar koka finieri, bija neatņemama viesistabas daļa un reizē arī mēbele. Kā radās šī tradīcija un kāpēc plastmasas risinājumi, kas jau bija pieejami, netika izmantoti tik plaši?
Tā nebija tikai padomju īpatnība: pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados televizorus ar koka korpusu ražoja gan Rietumos, gan Amerikā, gan Japānā. Koks tika uztverts kā kvalitatīvs un cienījams materiāls, tādēļ televizors izskatījās pamatīgs un iederējās mājas interjerā. Faktiski tas vairāk atgādināja mēbeli, nevis parastu sadzīves ierīci, un tieši tolaik šis aspekts bija ļoti būtisks.
Otrs faktors bija ražošanas praktiskums. Rūpnīcas jau bija aprīkotas ar koksnes un finiera apstrādes tehnoloģijām, tāpēc koka korpusu izgatavošana notika bez liekām izmaksām. Savukārt plastmasas ražošana prasīja jaunus ieguldījumus un ilgu sagatavošanos. Tāpēc tika izvēlēts vienkāršāks un pieejamāks ceļš — izmantot esošās iespējas.
Trešais iemesls bija ļoti praktisks — temperatūras noturība. Elektronikai bija svarīgi izvairīties no krasām svārstībām, un koka vai finiera korpuss palīdzēja to nodrošināt. Tas kalpoja kā dabisks aizsargs pret tiešiem saules stariem un pārāk strauju sakaršanu. Tāpēc ražotāji izvēlējās materiālus, kas radīja stabilāku vidi televizora darbībai.
Izturība un biezums bija vēl viens faktors. Koka korpuss padarīja televizoru vizuāli un fiziski stabilu, radot uzticamu iespaidu. Cilvēkiem tas nozīmēja, ka ierīce būs droša un ilgstoši lietojama. Šāda pieeja labi atbilda tā laika prasībām — tehnika tika pirkta, lai kalpotu daudzus gadus.
Estētiskā puse arī bija būtiska. Tā laika dzīvokļos dominēja masīva, lakota mēbeles, un televizors koka apdarē harmonēja ar kopējo noskaņu. Plastmasas variants kontrastētu un atstātu lētāku iespaidu. Koka korpuss kļuva par piemērotu interjera sastāvdaļu un vienlaikus radīja sajūtu par rūpīgi izvēlētu priekšmetu.
Tehnoloģiju attīstība 1970.–1980. gados noteica jaunu virzienu — arvien plašāk sāka izmantot plastmasu. Materiāls bija viegls, ekonomisks un elastīgs dizaina ziņā. Arī PSRS pakāpeniski pārgāja uz plastmasas paneļiem, taču šis process aizņēma ilgāku laiku un kļuva masveidīgs tikai 1980. gadu beigās, kad tirgū ienāca jaunas iespējas un samazinājās ražošanas barjeras.
Mūsdienās koka televizori tiek uztverti kā vēstures liecība: masīvi, ar mājīguma sajūtu un savdabīgu šarmu. Tie atspoguļo laiku, kad sadzīves tehnika tika veidota arī kā mēbele, kas organiski iederējās interjerā. Un, starp citu, trāpīt ar plecu gar šādu korpusu bija mazāk nepatīkami nekā pie mūsdienu asajām malām — viegls joks ar patiesības pieskaņu.
Kopsavilkums vienkāršs: koka televizoru izvēli noteica estētiskie apsvērumi, pieejamās ražošanas tehnoloģijas un vēlme pēc uzticamības. Tas bija praktisks kompromiss starp dizainu un ražošanas iespējām. Tagad šādas ierīces tiek vērtētas kā retro lietas ar savu šarmu un siltu atmiņu devu.
