«Es tiešām nezinu, ko šodien gatavot,» — uzrakstīja Laura draudzeņu sarakstē, un šie vārdi kļuva par sākumu nelielai diskusijai.
Draudzības stāsts šai sieviešu grupai sākās vēl universitātē, un tagad, ap piecdesmit gadu vecumā, viņas joprojām cieši turējās kopā. Larisa, jau kādu laiku šķīrusies, bija atradusi jaunu dzīves biedru. Viņš bija sešdesmitgadnieks ar inteliģentu izskatu un labu humora izjūtu, un tikai viegla sirmuma nokrāsa atklāja viņa vecumu.
Laura iepazinās ar Valdi, kurš parādīja sevi kā vīrieti ar labām manierēm. Viņš trīsreiz uzaicināja viņu uz restorānu, kur Larisa pirmo reizi nogaršoja austeres. Citi vakari tika pavadīti kultūras gaisotnē – baletā un teātrī.
Pēc nepilniem diviem mēnešiem Laura saprata, ka ir iemīlējusies. Vīrietis viņai šķita ļoti pievilcīgs: interesējās par kultūru, labprāt gāja uz baletu un izvēlējās restorānus ar labu līmeni.
Draudzenes reizēm pajokoja par romantikas atgriešanos Lauras dzīvē, tomēr pārsvarā priecājās par viņu. Ar pirmo vīru viņai bija grūti, šķiršanās nebija viegla, un tagad viņa bija pelnījusi jaunu prieka posmu.
Pēc nepilniem diviem mēnešiem draudzeņu čatā no Lauras atskanēja pirmie piesardzīgie vēstījumi. Valdis uzskatīja, ka laiks atteikties no restorāniem un nākamās vakariņas ierosināja sarīkot viņas mājās. Kā pats paskaidroja, ļoti esot sailgojies pēc mājas ēdiena.
Larisa vienmēr labi jutās virtuvē: gadiem ilgi viņa iemācījās gatavot gan vienkāršus ēdienus no pa rokai esošiem produktiem, gan sātīgākas maltītes svētkiem. Deviņdesmitajos gados, mainot profesiju, viņa no klīnikas māsas kļuva par pavāru. Lai arī viņa nekad nav strādājusi prestižos restorānos, gatavošana joprojām ir viņas stiprā puse un sirdslieta.
Ņemot vērā Lauras pieredzi un pārliecību virtuvē, viņas pēkšņais vēstījums ar lūgumu palīdzēt izvēlēties ēdienu bija patiesi negaidīts.
Drīz kļuva skaidrs, kas radīja apjukumu: Laura saņēma veselu sarakstu ar pārtikas ierobežojumiem no Valda. Tajā bija minēts, ka riekstus un tomātus ēst nevar, piena produktus arī labāk izslēgt, sāli tikai pavisam maz un vēlams īpašā veidā. No ēdienkartes tika svītroti sieri un vairāki dārzeņi, tostarp kartupeļi un kāposti. Ar gaļu arī nebija vienkārši — nederēja cūkgaļa, liellops un vista. Zivis viņš atteicās ēst pavisam.
«Es varētu pagatavot tvaicētas truša kotletes ar brokoļu biezeni,» piesardzīgi ieminējās Laura.
«Nu kas tā par ēdienkarti bērnudārzam?» – iebilda Valdis. – «Mums taču ir svētku vakars, pacenties un pagatavo kaut ko īpašāku.»
Ar ko pārsteigt, Laura tā arī neizdomāja, tāpēc nolēma jautājumu iznest uz kopīgu diskusiju draudzeņu lokā.
Pirmā klusumu pārtrauca Sandra. Viņas atbilde bija ar smaidu:
«Tas nozīmē, ka vajadzīgs ēdiens, kas ir gan viegls, gan svinīgs, bet bez visiem tiem ierobežotajiem produktiem. Varbūt izvēlies kaut ko neparastu no dārzeņiem vai putna gaļas, pasniedz skaisti, un vakars tik un tā būs īpašs.»
Raja izteicās ļoti tieši:
«Laura, ja cilvēkam ir tik daudz noteikumu un ierobežojumu, būs grūti sagādāt prieku pie galda. Varbūt labāk nemaz nemocīties, bet dzīvot vieglāk.»
Laurai tas šķita pārāk kategoriski — viņa vēlējās padomu par ēdienu, nevis vērtējumu par savu attiecību izvēli.
Un tagad viņa sēž pie tukša papīra, domā, ko likt galdā, un reizē — ko vispār darīt ar šo vīrieti.
👉 Bet kā jūs rīkotos Lauras vietā? Mēģinātu pielāgoties sarežģītajiem noteikumiem vai tomēr meklētu cilvēku, ar kuru pie galda ir viegli un vienkārši?
