Vakarā mēs apsēdāmies pie virtuves galda. Es uzliku uz šķīvja ābolu pīrāgu, viņš ielēja man krūzītē zaļo tēju ar uzrakstu “Viss būs labi”. Mēs ilgi runājām – gan par sīkumiem, gan par svarīgām lietām, smējāmies un dalījāmies atmiņās. Atmosfēra bija silta un mājīga, un es pieķēru sevi domājam, ka beidzot varu justies brīvi – tā, it kā vairs nebūtu jāsajūt visas dzīves grūtības vienai.
Pēkšņi viņš ieminējās:
— Zini, kā būtu, ja tu pārdotu savu vienistabas dzīvokli? Mēs varētu iegādāties lielāku, lai viss ir kopīgs, nevis atsevišķi “mans” un “tavs”.
Es neticīgi pārprasīju, pārliecinādamās, vai tiešām tā dzirdēju:
— Pārdot?
Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja:
— Protams. Nu ko tev tur vienai sēdēt tajās sienās? Ja dzīvosim kopā, tad labāk sākt ar jaunu. Ar savu, kopīgu. Es palīdzēšu ar remontu, ar mēbelēm, ar pārvākšanos. Nu vai nav lieliski?
Viņš runāja tik viegli, it kā aicinātu nevis pieņemt nopietnu lēmumu, bet vienkārši aizbraukt atvaļinājumā. Tomēr iekšēji man parādījās neizskaidrojams nemiers.
Man šobrīd ir 48 gadi, un jau gandrīz astoņus gadus dzīvoju šķirtas sievietes dzīvi. Pēc šķiršanās man palika vecmāmiņas vienistabas dzīvoklis – neliels, bet pašas īpašums. Bez aizņēmumiem un parādiem. Jā, grīda plaisā, duša strādā tikai vienā režīmā, taču tas ir mans stūrītis, kurā jūtos droši un mierīgi, un kur esmu pati sev noteicēja.
Brīvība man nozīmē nevis vientulību, bet drošības sajūtu – apziņu, ka man ir sava vieta, kur varu atgriezties, ja dzīvē kaut kas nesanāk. Viktors parādījās tieši tajā brīdī, kad vairs necerēju uz pārmaiņām. Mūsu tikšanās bija nejauša – mēbeļu izstādē. Viņš palūdza man padomu par stūra dīvānu, mēs iesaistījāmies sarunā, pēc tam devāmies uz kafiju, vēlāk pastaiga, telefona numuri. Tas viss noritēja tik dabiski, it kā būtu īsts scenārijs bez liekām dekorācijām.
Viņš bija par pāris gadiem vecāks par mani — piecdesmitgadnieks, arī šķīries, bērnu nebija. Dzīvoja īrētā dzīvoklī, strādāja par mēbeļu montāžas meistaru. Nekāda spožuma, bet vienmēr kārtīgs, pieklājīgs un saimniecisks. Pirmajos mēnešos es brīnījos — vai tiešām vēl ir vīrieši, kuri prot būt tādi?
Attiecību sākums izskatījās ļoti harmonisks. Viņš regulāri atnesa pārtiku, gatavoja brokastis, aiz sevis kārtīgi sakārtoja, salocīja dvieļus. Reiz vannasistabā piestiprināja jaunu plauktiņu un nomainīja krānu. Mājā parādījās vīrieša klātbūtne, un tā mani netraucēja. Kad viņš pirmo reizi ieminējās par “dzīvi kopā”, es sajutu pat zināmu prieku — likās, ka esmu gatava dot otrajai iespējai vietu savā dzīvē.
Taču es vēl nezināju, ko tas patiesībā nozīmē.
Kad izskanēja piedāvājums pārdot manu dzīvokli, acu priekšā uzreiz iztēlojos plašu virtuvi, mājīgu guļamistabu, lielu viesistabu un balkonu rīta kafijai. Viss šķita ļoti vilinoši. Tomēr kopā ar šo bildi ienāca arī nemiera sajūta. Skaidra apziņa: mani cenšas aizvest turp, kur es pati negribu.
Es pajautāju:
— Un kā mēs visu noformēsim?
Viņš paraustīja plecus:
— Galvenais, lai kopā. Vai tad tu man netici?
Par to pastāstīju savai draudzenei Olgai. Viņai ir 52 gadi, un viņas pieredze ir ļoti līdzīga: pēc šķiršanās viņa pārdeva savu dzīvokli, kopā ar jauno partneri iegādājās citu mājokli, bet jau pēc gada palika vienatnē un īrēja nelielu dzīvokli pie dzelzceļa stacijas. Es viņai jautāju, vai es nepārspīlēju un vai manas aizdomas nav pārāk lielas.
Olga paskatījās man tieši acīs un mierīgi pateica:
— Tev ir pareiza intuīcija. Ja partneris nav gatavs būt līdzvērtīgs un dalīties atbildībā, tas nozīmē, ka viņš domā tikai par sevi.
Šie vārdi man bija kā signāls.
Es sapratu: jā, viņš var būt rūpīgs sadzīvē, gatavot maltītes un palīdzēt mājās, taču galvenais ir drošība un uzticamība. Bez tā pārējais zaudē nozīmi.
Tāpēc es izlēmu runāt skaidri un konkrēti:
— Tu minēji, ka tev ir uzkrājumi. Vai plāno tos ieguldīt mūsu kopīgajā pirkumā?
Viņš mazliet apjuka:
— Ir nelieli uzkrājumi, bet dzīvoklim nepietiek. Taču svarīgākais ir tas, ka būsim kopā.
— Bet kā tad juridiski noformēsim? – turpināju es.
— Tu nopietni? Vai tiešām attiecības jāmēra papīros?
Es tomēr jautāju atklāti:
— Vai tu piekristu parakstīt dokumentu par īpašuma daļām?
Viņš paskatījās pa logu un klusēja. Tas klusums lika man saprast vairāk nekā simtiem vārdu.
Pēc dažām dienām viņu nevarēja nepamanīt – viņš bija kļuvis vēss un atturīgs. Vairs nekādu sirsnīgu sarunu, tikai sausas ironiskas piezīmes uz jokiem un īsi mājieni ar galvu manās atbildēs. Vakaros viņš sēdēja telefonā, no rītiem izgāja, pat neuzlūkojot mani. Es sapratu vienu: viņš bija neapmierināts. Ne ar mani personīgi – bet ar to, ka viņam neizdevās iegūt manu dzīvokli.
Es vēl mēģināju – aicināju runāt godīgi, rast kopīgu kompromisu. Bet godīgumu viņš nepieņēma. Viņam vajadzēja manu vājuma punktu. Un kad viņš saprata, ka nesaņems to, ko grib, viņa interese par mūsu attiecībām vienkārši nodzisa.
Es sajutu to vispirms klusumā. Tas bija smagāks par jebkuru strīdu. Es gatavoju vakariņas — viņš pat nesēdās pie galda. Piedāvāju aiziet uz kino — viņš tikai atmeta ar roku. Pajautāju, kas noticis — dzirdēju vien: “Viss normāli.” Bet bija skaidrs: viņš vairs nebija šeit.
Un tad arī es pieņēmu lēmumu. No rīta mierīgi pateicu:
— Ja tev vajadzīga kopīga māja — būvē. Bet ne uz mana rēķina. Esmu izlēmusi: savu dzīvokli mēs nepārdosim. Nekad.
Viņš klusēja, bet pēc brīža tikai noteica:
— Sapratu. Cienīšu.
Un nākamajā dienā viņš savāca mantas.
Palikt savā mazajā dzīvoklī nozīmēja saglabāt sevi.
Kad viņš aizgāja, telpā atskanēja ikdienas skaņas — pulksteņa tikšķis, grīdas vieglā čīkstēšana, ūdens pilieni no krāna, kuru viņš nekad nesalaboja. Māja šķita klusāka, bet šis klusums bija mierīgs. Es atguvu savu vietu un sajūtu, ka pati vadu savu dzīvi.
Un tieši tad nāca atklāsme: es neesmu zaudējusi. Es laikus apstājos un pasargāju to, kas man patiesi svarīgs.
Ja partneris piecdesmit gadu vecumā neredz, ka dzīvoklis sievietei nozīmē vairāk nekā tikai jumtu virs galvas, ka tā ir drošība un neatkarība, tad runa nav par attiecībām mīlestības vārdā, bet par viņa personīgo komfortu. Patiesas attiecības nebaidās no dokumentiem un atklātības.
Mīlestība nekad nav par to, lai atteiktos no visa. Tā ir par uzticēšanos un cieņu. Frāzes “tu man netici?” nav par īstām jūtām, bet par šaubu radīšanu.
Tu nevienam neko neesi parādā. Tev nav jāatsakās no savas drošības vai neatkarības, lai pierādītu, ka mīli.
❓Vai jūs kādreiz esat nonākuši situācijā, kad no jums sagaida atteikties no kaut kā būtiska? Kā jūs rīkotos?
