Viņa parādījās, kā tas parasti notiek, — pēkšņi. Ziņa mesendžerī svētdienas rītā, kad es vēl stāvēju pie plīts halātā un maisīju auzu pārslu putru
— Vika, sveika. Man te ir murgs. Vai varu pie tevis uz pāris dienām?
Es izlasīju divreiz.
Nelda — tā pati, ar kuru mēs kādreiz dalījām kopmītnes istabu, zeķbikses un pirmos kredītus iPhone iegādei. Pēc tam dzīve mūs izkaisīja pa dažādām trajektorijām: viņa apprecējās “veiksmīgi”, bet es — “mīlestības dēļ”. Kurš variants izrādījās drošāks, dzīve parādīs mazliet vēlāk.
— Kas noticis? — uzrakstīju es.
— Pēc tam pastāstīšu. Varu? Tikai uz pāris dienām.
Zināt, ir tāds sieviešu ieradums — glābt. It īpaši tās, kuras reiz jau esi glābusi.
Es teicu “jā”.
Viņa atbrauca vakarā. Ar čemodānu — acīmredzami ne uz pāris dienām, bet es nolēmu neko neteikt.
Ar sarkaniem plakstiņiem, bet tikko svaigu manikīru. Un ar to pašu viņas smaržu aromātu — saldeni asu, kā atmiņu par jaunību, kuru labāk neatkārtot.
— Vīrs mani izmeta, — viņa teica, novelkot jaku. — Precīzāk, ne izmeta, bet “ieteica paņemt pauzi”.
“Pauze” — tas ir tad, kad attiecības aiziet ar pieklājību. Es viņu apskāvu, uzliku tējkannu un nodomāju, ka man uz dīvāna pietiks vietas gan vienai draudzenei, gan nedaudz labestības.
Pirmo nakti viņa gulēja mierīgi. Otru — jau ar sarunām. Trešo — ar vīnu.
Tad es pieradu pie viņas krūzītes uz galda, pie kosmētikas vannas istabā, pie frāzēm “es paņēmu tavu džemperi, neiebilsti?”.
Tā “pāris dienas” pārvērtās trīs nedēļās.
Pirmdiena. Atgriežos no darba — durvis aizslēgtas no iekšpuses.
Dzirdamas balsis. Sieviešu. Viņas un vēl kādas.
Atveru ar savām atslēgām — iekšā nekustamā īpašuma aģente un Nelda, kas nopietni aplūko manu virtuvi.
— Mēs te skatāmies, kā varētu iekārtot telpu, — saka Nelda. — Nu, ja īrē, tad mēbeles paliek?
— Ko nozīmē “īrē”? — jautāju es.
Aģente smaida ar trenētu smaidu:
— Jūs taču esat īpašniece? Mēs pēc Neldas pieteikuma — līgumu uz jums kā uz īpašnieci noformēsim. Viss gatavs, viņai jau ir jūsu pases dati, vajadzīga tikai paraksts.
Es stāvu. Rokās soma, nesaprašanā.
Pases dati. Paraksts. Dzīvoklis — mans, īrēts, nevis īpašumā. Un pēkšņi saprotu: viņa izmantoja pases kopiju, ko es pati viņai atsūtīju pirms nedēļas, kad viņa “lūdza palīdzēt aizpildīt pieteikumu jaunajai kartei”.
Lasi vēl: Kāpēc vilkiem nepatīk suņi — un kad tie uzbrūk pat tad, ja nav izsalkuši
Aģente sajūt gaisu. Satraukta aiziet.
Mēs paliekam divatā.
— Nelda, ko tu dari?
— Vika, nesāc. Es tikai gribēju izīrēt dzīvokli, bet bez galvotāja nedod. Tev taču laba reputācija. Uz tevi noformēsim, pēc tam es visu samaksāšu.
Viņa runā mierīgi, it kā paskaidrotu, kāpēc apēdusi manu jogurtu.
— Tu pat nepajautāji.
— Es baidījos, ka tu nesapratīsi.
Es smejos. Skaļi. Jo, ja nesmiešos…
Nākamajā rītā viņa pazuda. Atstāja zīmīti uz ledusskapja: “Viss kontrolēts. Rīt atdošu dokumentus. Neuztraucies.” Pēc divām dienām man piezvana saimnieks.
— Vika, nesaprotu. Jūs nolēmāt aiziet bez brīdinājuma? Kāpēc manā dzīvoklī ir sveši cilvēki? Es gandrīz izlaidu telefonu no rokām. Viņš atsūtīja video. Manā dzīvoklī — jau citas mēbeles, svešas kastes, sieviete ar bērnu.
Viņi to bija izīrējuši pēc sludinājuma. Uz mana vārda. Nelda izrādījās ne tikai dramatiska. Viņa bija uzņēmīga. Viņa parakstīja viltotu līgumu manā vārdā, paņēma no jaunajiem īrniekiem priekšapmaksu par trim mēnešiem un pazuda. Un pazuda tik meistarīgi, ka pat viņas bijušais vīrs nezināja, kur viņa ir. Pirmo diennakti es negulēju. Tad devos rakstīt iesniegumu.
Dežurants jautāja, vai es “savām rokām” viņai neesmu devusi dokumentus.
— Devu, — saku. — Pases foto.
— Nu re. Brīvprātīgi nodevāt. Sarežģīti.
Tādas “Neldas”, droši vien, viņam desmiti nedēļā. Es izgāju uz ielas. Sniegs krita reti, kā cieņa. Bija tikai sajūta, it kā mani būtu novilkuši ne naudas dēļ — uzticības dēļ. Pēc nedēļas viss atgriezās kā bumerangs: man sāka nākt īsziņas no bankas — “neapmaksāti komunālie maksājumi par adresi…”.
Jā, tieši to pašu adresi, kur tagad dzīvo cilvēki, pat nenojaušot, ka viņu līgums — ir fantoms. Es aizbraucu turp. Piezvanīju pie durvīm. Atvēra jauna, apjukusi sieviete.
— Jūs pēc sludinājuma? Mēs īrējam no Vikas, viss likumīgi, te ir līgums.
Es paņēmu lapu. Mani dati. Mans paraksts. Tikai — ne mans paraksts. Bet ļoti līdzīgs. Rokraksts, ko pazinu: apaļš “V” un garš “a” astes vilciens. Tā Nelda rakstīja zīmītes virtuvē: “es nopirku maizi”.
— Es esmu Vika, — teicu. — Īstā.
Sieviete saprata kas ir noticis.
— Tātad mūs apmānīja? Mēs samaksājām.
Un tā es stāvu savā īrētajā dzīvoklī, skaidrojot cilvēkiem, ka pati esmu apmānīta. Absurds sasniedza virsotni: trīs cietušie un viena vainīgā, kuru nav iespējams atrast. Lietu pieņēma formāli. Es skrēju starp iecirkni, banku, īpašnieku. Visi tikai paraustīja plecus:
— Tas ir civiltiesisks strīds.
— Meklējiet paši, iesniedziet attiecīgajā instancē.
Tā, protams, “pēc pusgada”. Un tad tu sēdi, dzer trešo kafiju pēc kārtas un domā: varbūt tiešām es vainīga?
Pārāk maiga, pārāk uzticīga, pārāk “ļauj palīdzēt”. Speciālists teiktu: “Jūs sajaucāt draudzību ar glābšanu.” Es atbildētu: “Es sajaucu draudzeni ar krāpnieci.” Pēc diviem mēnešiem Nelda pati parādījās. Piezvanīja.
— Vikucīt, nedusmojies. Man bija sarežģīta situācija. Es atdošu, goda vārds. Tikai tagad nevaru. Es te… nu, nejautā.
— Kur tu esi?
— Tālu. Viss nokārtosies.
Lasi vēl: 5 moderni rudens matu griezumi, kuriem nav nepieciešama sarežģīta veidošana
Es klausījos un sapratu — nenokārtosies. Jo cilvēks, kurš saka “atdošu”, bet nejautā “kā tu?”, jau visu ir pateicis. Es ierakstīju sarunu. Nosūtīju izmeklētājam. Viņš teica: “Nu, tagad vismaz ir kāds pavediens.” Pagāja vēl mēnesis — klusums. Kad viss beidzot norima, es beidzot īrēju jaunu dzīvokli.
Bez “kaimiņiem”, bez pases kopijām, bez svešām atslēgām. Visu pārbaudīju pati, trīsreiz. Reizēm pieķeru sevi, ka tagad esmu citāda. Es nelaižu mājās, ja neesmu pārliecināta, ka cilvēks aizies laikā. Un vairs nesūtu pasi nevienam, pat “veikala bonusu kartei”. Mamma saka: “Tu esi kļuvusi cietāka.”
Bet es — vienkārši iemācījos aizvērt durvis. Ne tāpēc, ka baidos, bet tāpēc, ka man vairs nav pienākums glābt. Nesen es Neldu satiku nejauši. Tirdzniecības centrā. Viņa stāvēja pie skatloga ar kleitu, smējās telefonā. Es pienācu tuvāk — viņa mani pamanīja un sastinga.
— Vika, klausies, es gribēju…
— Nevajag, — pārtraucu es. — Es vienkārši priecājos, ka tev viss ir kārtībā. Viss pārējais — nav svarīgi.
Viņa apklusa, tad pasmīnēja:
— Tu esi mainījusies.
— Jā. Tagad es vairs neesmu “Vikucīt”. Tikai Vika.
Es aizgāju, negaidot atbildi. Un pēkšņi sajutu vieglumu. It kā beidzot būtu izsvītrojusi no dzīves cilvēku, kurš sen jau bija pārsniedzis visas robežas, izņemot vienu — manējo. Tagad, kad kāds saka: “Vai drīkstu pārnakšņot pie tevis uz pāris dienām?”, es pasmaidu un atbildu:
— Drīksti. Tikai bez čemodāniem.
Jo “pāris dienas” — tas nav par kalendāru. Tas ir par to, cik ilgi tu ļauj citiem dzīvot uz tava rēķina: tavā dzīvoklī, tavā dzīvē, tavā uzticībā. Un jā, es joprojām ticu cilvēkiem. Bet tagad ne visiem ļauju ienākt bez atļaujas.
✦
Reizēm man šķiet, ka katrs stāsts ir kā mācība. Sāpīgi, bet pēc tam tu saproti, tu zini. Un ja nebūtu Neldas, es, iespējams, atkal atvērtu durvis pirmajam, kas palūgtu “uz pāris dienām”. Bet tagad — es zinu cenu gan sev, gan citu “pauzēm”. Lai viņai viss būtu labi.
Tikai ne uz mana rēķina. 💔
