Trīs cietušie un viena vainīgā, kuru nav iespējams atrast. Lietu pieņēma formāli. Es skrēju starp iecirkni, banku, īpašnieku. Visi tikai paraustīja plecus:
— Tas ir civiltiesisks strīds.
— Meklējiet paši, iesniedziet attiecīgajā instancē.
Tā, protams, “pēc pusgada”. Un tad tu sēdi, dzer trešo kafiju pēc kārtas un domā: varbūt tiešām es vainīga?
Pārāk maiga, pārāk uzticīga, pārāk “ļauj palīdzēt”. Speciālists teiktu: “Jūs sajaucāt draudzību ar glābšanu.” Es atbildētu: “Es sajaucu draudzeni ar krāpnieci.” Pēc diviem mēnešiem Nelda pati parādījās. Piezvanīja.
— Vikucīt, nedusmojies. Man bija sarežģīta situācija. Es atdošu, goda vārds. Tikai tagad nevaru. Es te… nu, nejautā.
— Kur tu esi?
— Tālu. Viss nokārtosies.
Lasi vēl: 5 moderni rudens matu griezumi, kuriem nav nepieciešama sarežģīta veidošana
Es klausījos un sapratu — nenokārtosies. Jo cilvēks, kurš saka “atdošu”, bet nejautā “kā tu?”, jau visu ir pateicis. Es ierakstīju sarunu. Nosūtīju izmeklētājam. Viņš teica: “Nu, tagad vismaz ir kāds pavediens.” Pagāja vēl mēnesis — klusums. Kad viss beidzot norima, es beidzot īrēju jaunu dzīvokli.
Bez “kaimiņiem”, bez pases kopijām, bez svešām atslēgām. Visu pārbaudīju pati, trīsreiz. Reizēm pieķeru sevi, ka tagad esmu citāda. Es nelaižu mājās, ja neesmu pārliecināta, ka cilvēks aizies laikā. Un vairs nesūtu pasi nevienam, pat “veikala bonusu kartei”. Mamma saka: “Tu esi kļuvusi cietāka.”
Bet es — vienkārši iemācījos aizvērt durvis. Ne tāpēc, ka baidos, bet tāpēc, ka man vairs nav pienākums glābt. Nesen es Neldu satiku nejauši. Tirdzniecības centrā. Viņa stāvēja pie skatloga ar kleitu, smējās telefonā. Es pienācu tuvāk — viņa mani pamanīja un sastinga.
— Vika, klausies, es gribēju…
— Nevajag, — pārtraucu es. — Es vienkārši priecājos, ka tev viss ir kārtībā. Viss pārējais — nav svarīgi.
Viņa apklusa, tad pasmīnēja:
— Tu esi mainījusies.
— Jā. Tagad es vairs neesmu “Vikucīt”. Tikai Vika.
Es aizgāju, negaidot atbildi. Un pēkšņi sajutu vieglumu. It kā beidzot būtu izsvītrojusi no dzīves cilvēku, kurš sen jau bija pārsniedzis visas robežas, izņemot vienu — manējo. Tagad, kad kāds saka: “Vai drīkstu pārnakšņot pie tevis uz pāris dienām?”, es pasmaidu un atbildu:
— Drīksti. Tikai bez čemodāniem.
Jo “pāris dienas” — tas nav par kalendāru. Tas ir par to, cik ilgi tu ļauj citiem dzīvot uz tava rēķina: tavā dzīvoklī, tavā dzīvē, tavā uzticībā. Un jā, es joprojām ticu cilvēkiem. Bet tagad ne visiem ļauju ienākt bez atļaujas.
✦
Reizēm man šķiet, ka katrs stāsts ir kā mācība. Sāpīgi, bet pēc tam tu saproti, tu zini. Un ja nebūtu Neldas, es, iespējams, atkal atvērtu durvis pirmajam, kas palūgtu “uz pāris dienām”. Bet tagad — es zinu cenu gan sev, gan citu “pauzēm”. Lai viņai viss būtu labi.
Tikai ne uz mana rēķina. 💔
