Es nopirku šo māju par smieklu naudu. Veca, bet stingra, pilsētiņas nomalē, kas pazudusi starp upi un bezgalīgiem priežu mežiem
Māja stāvēja nedaudz atstatus no citām — ar nolupušu apmetumu, aizaugušu dārzu, kur ābeles bija sapinušās ar meža avenēm. Tā šķita kā klusuma solījums pēc divdesmit gadiem, pavadītiem smacīgā betona mājas dzīvoklī. To pārdeva dīvains vīrietis. Viņš runāja ātri, it kā steigtos kaut kur paspēt. Dokumentus viņš parakstīja, pat īsti nepaskatoties. Kad man pasniedza atslēgas, viņš izskatījās uztraucies.
— Tikai viens nosacījums, — viņš teica klusi, neskatoties man acīs, bet kaut kur pār plecu. — Tu, šķiet, esi normāls cilvēks. Vienkārši pieņem tā, kā ir. Durvis uz pagrabu. Redzi, tās ozolkoka, pie kāpnēm. Neatver tās. Nekad.
— Nopietni? — es iesmējos. — Kas tur, žurkas? Pelējums?
— Sliktāk, — viņš izelpoja. — Aizmirsti, ka tās vispār eksistē. Aizstum priekšā skapi, aiznaglo, kā vēlies. Bet neatver.
Es nodomāju — nu, maz kas, varbūt cilvēkam tarakāni galvā. Varbūt dzina pašbrūvēto un no sievas slēpa vai vēl ko trakāku. Es vienkārši pamāju. Man vajadzēja māju, nevis viņa noslēpumus. Pirmās dienas viss bija lieliski. Dārzs elpoja ābolu smaržu, vecās grīdas dēļi čīkstēja omulīgi, naktīs bija dzirdama tikai vēja šalkoņa. Es sāku nesteidzīgi veikt remontu. Durvis uz pagrabu — masīvas, no laika aptumšojušās ozolkoka, ar smagu kalta metāla rokturi — klusēja. Es gandrīz biju aizmirsis par brīdinājumu.
Bet tad, kādā lietainā rītausmā, es sajutu smaržu
Es nogāju lejā uz virtuvi pēc kafijas un sastingu. No spraugas pie grīdas, zem ozolkoka durvīm, plūda tievs svaigi vārītas kafijas aromāta pavediens. Bet ne jebkādas — tieši tās markas, ko es pats dzeru jau desmit gadus, ar šokolādes un kardamona notīm. Mājā, izņemot mani, neviena nebija. Pagrabu es nebiju atvēris, elektrība tur bija atslēgta. Es to biju pārbaudījis. Diena pagāja nemierā. Es mēģināju atrast izskaidrojumu — varbūt kaimiņi, vējš, kāda gāzes vai aromāta noplūde. Bet nekas nesakrita. Vakarā smarža pazuda.
Nākamajās pāris dienās viss bija kluss. Es gandrīz pārliecināju sevi, ka man tas tikai iztēlojās. Bet tad atnāca sestdiena. Es pamodos no skaņas. Klusas, tik tikko dzirdamas melodijas. Veca dziesma no kādas senas filmas — to, ko mana māte dziedāja man bērnībā. Es nebiju to dzirdējis vairāk nekā trīsdesmit gadus. Un tā skanēja no aiz tām pašām durvīm. Klusa, maiga, līdz sāpēm pazīstama. Tas vairs nevarēja būt malds.
Es apsēdos tieši pretī durvīm un klausījos. Mūzika skanēja gandrīz stundu, pēc tam apklusa. Es tā arī neaizmigu līdz rītam. Tas mani zināja. Zināja, ko es mīlu. Zināja manu pagātni. Nākamās nedēļas bija vēl briesmīgākas. No durvīm nāca ne tikai kafijas smarža, bet arī manas vecmāmiņas kāpostu pīrāgu aromāts — tas pats, kas dzīvoja kaut kur dziļi atmiņās. Es dzirdēju klusu kucēna pīkstēšanu un kaklasiksnas zvārguli — tādu, kāda bija manam pirmajam sunim. Reiz — smiekli. Manas bijušās sievas smiekli, ar kuru mēs aizgājām katrs savu ceļu pirms desmit gadiem.
Tas mani nebiedēja. Tas nevaimanāja, neklauvēja. Tas… kārdināja. Radīja čaulu no pašām siltākajām atmiņām. Šūpoja, vilināja. Es pārstāju strādāt. Sēdēju pretī durvīm kā pie televizora, klausoties, kā tas atskaņo manu dzīvi. Es sāku ar to runāt.
— Ko tu gribi? — teicu klauvējot pa koku.
Atbildē — klusums. Bet pēc stundas — televizora skaņa, tieši tas pats multfilmas motīvs, ko es dievināju piecu gadu vecumā. Es sapratu: tas nav rēgs. Tā ir tukšuma būtne. Kaut kas bez savas būtības. Tas mācījās būt es. Tas veidoja ideālu manu pasaules kopiju, lai mani ievilinātu.
Pēdējais piliens bija tēva balss
Mans tēvs aizgāja pirms pieciem gadiem. Pēdējos mēnešus gandrīz nerunāja. Bet es atcerējos viņa balsi — spēcīgu, dziļu. Un tad vienu nakti es to dzirdēju tur, lejā. Viņš runāja par makšķerēšanu, par mūsu pirmo braucienu uz ezeru. Stāsti, ko zinājām tikai mēs divi. Un es dzirdēju otro balsi. Savu. Jaunu, laimīgu. Mēs tur lejā smējāmies — es no pagātnes un mans tēvs. Es neizturēju.
No šķūnīša paņēmu lauzni un cirvi. Ja tas grib satikšanos — tā to dabūs. Atgriezos pie durvīm. Klusums. Iebāzu lauzni pie slēdzenes. Vecais koks brakšķēja, bet turējās. Skaidas lidoja. Beidzot slēdzene padevās. Durvis ar čīkstēšanu atvērās, atklājot melnu, mitrumu smaržojošu tukšumu. Es ieslēdzu telefona lukturīti un nokāpu pa akmens pakāpieniem. Pagrabs nebija pagrabs.
Es stāvēju savā vecajā dzīvoklī, tajā pašā, kurā uzaugu. Dzeltenas tapetes ar puķītēm, dīvāns ar rūtainu pledu, grāmatu plaukts līdz augšai piekrauts. Gaiss bija pilns mammas smaržu un svaigi ceptas maizes aromāta. No istabas atskanēja televizora skaņa. Viss bija pārāk ideāli.
Pie galda, ar muguru pret mani, sēdēja cilvēks. Manā vecajā, mīļajā džemperī. Viņš lēni pagriezās. Tas biju es.
Ne tas, kas tagad skatās spogulī — ar sirmumu un nogurumu. Tas biju es labākais. Mierīgs, pārliecināts, ar skaidru skatienu. Viņš pasmaidīja ar manu paša, sen aizmirsto smaidu.
— Sveiks, — viņš teica. Balss mana, bet bez aizsmakuma. — Beidzot tu atnāci. Mēs tevi jau sen gaidām.
— Kas “mēs”? — es jautāju.
— Mēs, — viņš ar roku norādīja uz istabu. — Tava ideālā dzīve. Tā, kas varēja būt.
Viņš piecēlās. Logs izrādījās nevis logs, bet pelēcīga, pulsējoša virsma, līdzīga dzīvam miglas audumam. Viņš pienāca tuvāk. Es skatījos sev acīs un redzēju līdzjūtību.
— Tu esi noguris. Tu esi viens. Tu nožēlo daudz ko. To, ka nepaspēji parunāt ar tēvu. To, ka palaidi sievieti. To, ka izvēlējies nepareizo darbu. Es to visu zinu. Es esmu tu — bez šī smaguma. Viņš norādīja uz krēslu pie televizora.
— Tu vari palikt. Šeit tavs tēvs, un jūs atkal brauksiet uz makšķerēšanu. Šeit mamma cep pīrāgus. Šeit ir silti, mierīgi. Apsēdies krēslā, aizver acis — un kļūsti par daļu no šīs pasaules. Kļūsti par atmiņu. Visbriesmīgākais nebija viņa vārdi. Bet tas, ka es to gribēju.
Pie sevis domāju: “Piekrīti!” Kāda gan starpība, vai tas ir īsts, ja te ir tik labi?” Tas bija kā liels kārdinājums. Solījums par ideālu dzīvi.
Es sapratu: ja es speršu soli iekšā, es pazudīšu. Mana apziņa, mana greizā būtība kļūs par degvielu šai ilūzijai. Es kļūšu par vēl vienu balsi, kas vilinās nākamo īpašnieku. Es paskatījos viņa mierīgajās, laimīgajās acīs.
— Nē, — es nočukstēju.
Viņa skatienā uz mirkli iemirdzējās vilšanās.
— Kā vēlies, — viņš teica un pagriezās. — Durvis vienmēr būs atvērtas.
Es pagriezos un, neatskatoties, uzkāpu pa kāpnēm. Izgāju no pagraba un aizcirtu ozolkoka durvis. Tieši tajā brīdī es pamodos. Durvis es neaiznagloju. Es zināju — tas ir bezjēdzīgi. Es joprojām dzīvoju šajā mājā. Reizēm no aiz durvīm nāk kafijas smarža. Reizēm — smiekli. Bet es vairs netuvojos. Es zinu, ka tur, lejā, dzīvo mana labākā dzīve. Bez manis.
Es kļuvu par iepriekšējo īpašnieku. Un es gaidu. Gaidu, kad parādīsies nākamais pircējs. Es viņam nodošu atslēgas, paskatīšos viņam pār plecu un teikšu:
— Ir tikai viens nosacījums. Neatver pagraba durvis. Nekad.
Jo pats briesmīgākais nav tas, ko tu redzi tajā sapnī. Bet tas, kur tajā tev rāda, cik laimīgs tu varēji būt. Un tas nav viegli, jo tu neko nevari izmainīt, tu pamosties un domā. Katru reizi domā – kā būtu ja būtu. Un tu saproti, tas iepriekšējais īpašnieks arī redzēja šādus sapņus.
