Klusums. Iebāzu lauzni pie slēdzenes. Vecais koks brakšķēja, bet turējās. Skaidas lidoja. Beidzot slēdzene padevās. Durvis ar čīkstēšanu atvērās, atklājot melnu, mitrumu smaržojošu tukšumu. Es ieslēdzu telefona lukturīti un nokāpu pa akmens pakāpieniem. Pagrabs nebija pagrabs.
Es stāvēju savā vecajā dzīvoklī, tajā pašā, kurā uzaugu. Dzeltenas tapetes ar puķītēm, dīvāns ar rūtainu pledu, grāmatu plaukts līdz augšai piekrauts. Gaiss bija pilns mammas smaržu un svaigi ceptas maizes aromāta. No istabas atskanēja televizora skaņa. Viss bija pārāk ideāli.
Pie galda, ar muguru pret mani, sēdēja cilvēks. Manā vecajā, mīļajā džemperī. Viņš lēni pagriezās. Tas biju es.
Ne tas, kas tagad skatās spogulī — ar sirmumu un nogurumu. Tas biju es labākais. Mierīgs, pārliecināts, ar skaidru skatienu. Viņš pasmaidīja ar manu paša, sen aizmirsto smaidu.
— Sveiks, — viņš teica. Balss mana, bet bez aizsmakuma. — Beidzot tu atnāci. Mēs tevi jau sen gaidām.
— Kas “mēs”? — es jautāju.
— Mēs, — viņš ar roku norādīja uz istabu. — Tava ideālā dzīve. Tā, kas varēja būt.
Viņš piecēlās. Logs izrādījās nevis logs, bet pelēcīga, pulsējoša virsma, līdzīga dzīvam miglas audumam. Viņš pienāca tuvāk. Es skatījos sev acīs un redzēju līdzjūtību.
— Tu esi noguris. Tu esi viens. Tu nožēlo daudz ko. To, ka nepaspēji parunāt ar tēvu. To, ka palaidi sievieti. To, ka izvēlējies nepareizo darbu. Es to visu zinu. Es esmu tu — bez šī smaguma. Viņš norādīja uz krēslu pie televizora.
— Tu vari palikt. Šeit tavs tēvs, un jūs atkal brauksiet uz makšķerēšanu. Šeit mamma cep pīrāgus. Šeit ir silti, mierīgi. Apsēdies krēslā, aizver acis — un kļūsti par daļu no šīs pasaules. Kļūsti par atmiņu. Visbriesmīgākais nebija viņa vārdi. Bet tas, ka es to gribēju.
Pie sevis domāju: “Piekrīti!” Kāda gan starpība, vai tas ir īsts, ja te ir tik labi?” Tas bija kā liels kārdinājums. Solījums par ideālu dzīvi.
Es sapratu: ja es speršu soli iekšā, es pazudīšu. Mana apziņa, mana greizā būtība kļūs par degvielu šai ilūzijai. Es kļūšu par vēl vienu balsi, kas vilinās nākamo īpašnieku. Es paskatījos viņa mierīgajās, laimīgajās acīs.
— Nē, — es nočukstēju.
Viņa skatienā uz mirkli iemirdzējās vilšanās.
— Kā vēlies, — viņš teica un pagriezās. — Durvis vienmēr būs atvērtas.
Es pagriezos un, neatskatoties, uzkāpu pa kāpnēm. Izgāju no pagraba un aizcirtu ozolkoka durvis. Tieši tajā brīdī es pamodos. Durvis es neaiznagloju. Es zināju — tas ir bezjēdzīgi. Es joprojām dzīvoju šajā mājā. Reizēm no aiz durvīm nāk kafijas smarža. Reizēm — smiekli. Bet es vairs netuvojos. Es zinu, ka tur, lejā, dzīvo mana labākā dzīve. Bez manis.
Es kļuvu par iepriekšējo īpašnieku. Un es gaidu. Gaidu, kad parādīsies nākamais pircējs. Es viņam nodošu atslēgas, paskatīšos viņam pār plecu un teikšu:
— Ir tikai viens nosacījums. Neatver pagraba durvis. Nekad.
Jo pats briesmīgākais nav tas, ko tu redzi tajā sapnī. Bet tas, kur tajā tev rāda, cik laimīgs tu varēji būt. Un tas nav viegli, jo tu neko nevari izmainīt, tu pamosties un domā. Katru reizi domā – kā būtu ja būtu. Un tu saproti, tas iepriekšējais īpašnieks arī redzēja šādus sapņus.
