Viņa aizgāja klusējot. Vienkārši kādā rītā viņa savāca somu, izslēdza tējkannu, kas tikko sāka vārīties, un izgāja no dzīvokļa, kur vēl smaržoja pēc vīriešu dušas želejas un vakardienas solījumiem “visu salabot”
Toreiz es nesapratu, kas notika. Viņi bija kopā tikai trīs mēnešus. Šķita, ka viss sākās skaisti: ziedi, pastaigas, sarunas līdz naktij. Viņš skatījās uz viņu kā uz brīnumu. Viņa staroja, it kā būtu iemīlējusies pirmo reizi. Un tad — klusums. Pusgadu ne vārda. Tikai pēc kāda laika viņa saņēmās man izstāstīt, kas patiesībā slēpās aiz šīs pēkšņās aiziešanas. Un viņas stāsts izrādījās daudz sarežģītāks nekā vienkārši “raksturi nesaskanēja”.
Pasaka, kurai viņa noticēja
Viņi iepazinās nejauši: kopīgu draugu ballītē. Viņai — 44, viņam — 32. Vecuma atšķirība bija jūtama, taču ārēji viņš šķita vecāks: garš, pārliecināts, apburošs. Viņš nespēlēja zēnu, tieši pretēji — runāja par nopietnām lietām, prata klausīties, neiejaucās. Un galvenais — viņš viņu apbrīnoja.
“Tu esi tik gudra, stipra, kopta…” — viņš atkārtoja, un viņas acīs iedegās tas, kas sen vairs nedega. Viņa it kā atkal kļuva par meiteni, kura vēlas valkāt augstpapēžu kurpes un krāsot lūpas sarkanā krāsā. Viņš šķita citāds — ne tāds kā tie, kas iestrēguši savos 45 gados un mūžīgi žēlojas par bijušajām un hipotēku. Ar viņu bija viegli. Un viņa nolēma riskēt. Nolēma, ka, iespējams, pirmo reizi daudzu gadu laikā būt laimīgai nav slikti.
Viņš rakstīja viņai no rītiem, sūtīja savas kaķenes fotogrāfijas, ieklausījās viņas vārdos, smējās par viņas jokiem, pat tad, kad tie nebija īpaši smieklīgi. Viņš šķita tik īsts, tik… silts. Viņa domāja: lūk, tas ir. Mierīgi, bez pārspīlējumiem, bez mūžīgajiem “tu mani nesaproti”. Vienkārši divatā.
Pirmās nedēļas: romāns un sadzīve
Viņi pārvācās kopā gandrīz uzreiz. Viņš uzstāja: “Kāpēc vilkt garumā? Es gribu aizmigt tev blakus.” Un viņa piekrita. Pirmā nedēļa bija kā medusmēnesis. Viņš gatavoja brokastis, nesa kafiju gultā, uzkopa. Vakaros apskāva un skatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu viņa dzīves jēga. Viņa sāka sapņot. Par kopīgiem ceļojumiem. Par vasarnīcu. Par svētdienām, kad var kopā gatavot pankūkas un spriest ar ko tās ir garšīgākas — ar ievārījumu vai iebiezināto pienu. Viņa patiesi gribēja, lai viņiem viss izdodas.
Bet pēc pāris nedēļām sākās sīkumi. Neiznesa atkritumus. Aizmirsa apmaksāt internetu. Atstāja netīros traukus “uz vēlāku laiku”. Viņa klusēja — negribēja būt “tante ar pārmetumiem”. Smaidīja, darīja pati, skaidroja “labā prātā”. Bet tad pieķēra sevi pie domas: viņa atkal velk. Finansiāli, morāli, fiziski. Bet viņš — blakus, bet it kā nemaz nav šeit. Viņš teica:
“Es aizgāju no darba, jo sapratu — gribu meklēt sevi.”
Viņa klusēja, sakniebusi lūpas. Viņš smējās: “Nu, tu taču mīli, tātad pieņemsi tādu.” Viņa dziļi ievilka elpu un novāca viņa zeķes no žāvētāja.
Atgriešanās punkts
Pēc diviem mēnešiem viņa saprata: viņš nemainās. Viņš ir labs, viņš ir silts, viņš grib būt blakus. Bet negrib pieaugt. Viņš smejas, kad viņa runā par plāniem, atjokojas par problēmām, atliek svarīgo uz “vēlāku laiku”. Viņš it kā dzīvo vieglā realitātes versijā, kurā viņa ir centrs, bet arī glābšanas riņķis.
Viņš varēja visu dienu nogulēt ar telefonu un teikt, ka ir noguris. Viņš solīja “visu izdarīt” vai salabot, bet aizmirsa. Viņš viņu apbrīnoja, bet nedalīja viņas tempu. Viņa juta: ja viņa tagad salūzīs — viņš nepieķers. Pat nesapratīs, kas notika. Bet viņai kļūst arvien grūtāk. Viņa pieķer sevi domās, kas uzkrājas no viņa jokiem, no infantīvajiem “a varbūt ne šodien?”, no nenobriedušās pozīcijas jebkurā svarīgā jautājumā. Viņa jūtas kā māte. Nogurusi māte, kura ir nogurusi nevis no mīlestības, bet no rūpēm.
Viņa sāka pamosties ar smagumu. Sāka skatīties uz viņu — un nepazīt. Kur ir tas pieaugušais, pārliecinātais, vērīgais? Palicis puisis ar labām acīm un tukšām rokām. Un kādā rītā viņa pamodās, paskatījās uz viņu, vēl guļošo, un saprata: viss. Viņa vairs nevar. Negrib. Neizturēs. Bez paskaidrojumiem. Vienkārši klusums.
Pusgads klusuma un viena atzīšanās
Es nejautāju. Viņa nestāstīja. Tikai pēc sešiem mēnešiem, kad apspriedām kārtējo draudzeni, kura iekūlās “romānā ar jaunu”, viņa klusi noteica:
— Es taču arī mēģināju. Un aizbēgu. Tāpēc, ka noguru būt pieaugušai par abiem.
Viņa pastāstīja, ka nav uz viņu apvainojusies. Vienkārši saprata: šajās attiecībās viņa zaudē sevi. Ka pieaugusi sieviete — tas nav par gadiem, bet par nogurumu no tā, ka atkal jāstāsta, jāorganizē, jāmotivē. Ka viņa grib būt blakus tam, kurš prot risināt, nevis tikai just.
— Es viņu nenosodu. Viņš ir labs. Vienkārši ne man. Es neesmu viņa mamma, ne viņa mentors. Esmu sieviete, kura grib būt ar vīrieti, nevis audzināt viņu.
Un ziniet, viņas balsī nebija aizvainojuma. Tikai miers. Smalks, kā viegls vējš. Viņa piedzīvoja, atlaida, un tagad vienkārši negrib tur atgriezties. Pat domās.
Ko viņa saprata — un ko sapratu es
Vecuma atšķirība — tas ne vienmēr ir par pašu faktu un skaitļiem. Dažreiz 30 gadus vecs vīrietis var būt vairāk gatavs laulībai nekā 45 gadus vecs. Bet notiek arī otrādi. Briedums nav pasē.
-Infantilitāte — to neizskauž ar mīlestību. Lai cik tu iedvesmotu, ja cilvēks nav pieradis uzņemties atbildību, viņš to arī neuzņemsies.
-Ja tu attiecībās jūties kā aukle — bēdz. Jo tas nekad nebeigsies ar “partnerību”.
-Mīlestība — tas ne vienmēr ir iemesls palikt. Dažreiz tas ir tieši iemesls aiziet, lai nebeigtu mīlēt sevi.
-Klusums — arī atbilde. Ne katru aiziešanu pavada saucieni. Dažreiz sieviete vienkārši klusē, jo visu ir pateikusi — sevī.
-Īsta tuvība — tā ir drošība. Ne tikai emocionālā, bet arī sadzīviskā. Ne “viņš mani mīl”, bet “ar viņu var veidot”.
Fināls: tiem, kas stāv līdzīgas izvēles priekšā
Varbūt jūs tagad esat blakus vīrietim, kurš ir jaunāks. Vai vienkārši “vieglāks”. Kurā ir daudz šarma, bet nav noturības. Un jums šķiet, ka mīlestība visu izturēs. Iespējams. Bet tikai tad, ja jūs pati tajā laikā nesabruksiet.
Mīlestība — tas nav varonīgums. Tas nav “izturēt cēlu jūtu dēļ”. Tas, pirmkārt, ir izvēle būt dzīvē, kurā jums ir mierīgi, droši, brīvi. Kurā jūs neturat otru cilvēku uz saviem pleciem. Kurā jūs neesat mamma, ne sponsors, ne menedžeris, ne palīgstrādnieks. Bet sieviete. Jo pieaugušai sievietei nav vajadzīgs skolnieks. Viņai vajadzīgs partneris. Un, ja kādā brīdī jūs pamostaties un jūtat, ka nedzīvojat savu dzīvi — iespējams, ir pienācis laiks sakravāt somu. Klusējot. Bez drāmas. Sevis dēļ.
Bet vai jūs aizietu? Vai mēģinātu vēl paciesties — cerībā, ka viņš tomēr “pieaugs”?
