Kontrole vai rūpes. 32 gadus vecā Elīna bija apburta ar savu 57 gadus veco partneri Andri. Atšķirībā no viņas vienaudžiem, viņš šķita kā apņēmīga “klints” un uzņēmās visu atbildību, solot “par visu parūpēties”
Viņa jutās “kā aiz akmens sienas”, nenojaušot, ka šai sienai nav izejas. Tāpēc, kad viņš uzaicināja viņu uz vasarnīcu Jūrmalā atpūsties “tikai divatā”, pat ieteicot neņemt līdzi tālruni, viņa to uztvēra kā loģisku soli.
Pirmais zvans: notikums automašīnā
Jau automašīnā atskanēja pirmais, tik tikko manāmais brīdinājuma zvans. Elīna smējās, sarakstoties tērzētavā ar draudzeni.
— Noliec, lūdzu, – maigi, bet uzstājīgi teica Andris, neatraujot skatienu no ceļa. – Tu esi ar mani vai tālrunī? Mūžīgi tās tavas draudzenes… Es taču gribu, lai tu atpūstos no visas šīs pilsētas kņadas. — Uz sekundi, paskatīties laiku, – viņa mēģināja atjokot. — Es tev pats pateikšu, kāds ir laiks, – viņš uzlika savu roku viņai virsū. – Es par tevi rūpējos. Vienkārši atslābinies.
Un viņa atslābinājās, vasarnīca tiešām bija brīnišķīga. Mājīga māja, kamīns, priedes visapkārt, un zemes gabals bija apjozts ar augstu, necaurredzamu sētu. “Drošība – pirms visa,” ar lepnumu teica Andris. Vakars pagāja ideāli – vakariņas, garšīgs ēdiens, sarunas. Kad sāka satumst, Andris piecēlās no galda.
— Tā, laiks mūsu “cietoksnim” uzlikt atslēgu, vietas te, lai gan klusas, bet zini… visādi gadās, zagļi nesnauž.
Viņš izgāja, un Elīna dzirdēja, kā uz vārtiņiem pagriezās smaga atslēga pie lielās piekaramās slēdzenes. Viņš atgriezās mājā, atslēgai skanot.
Droša vieta: atslēga starp veļu
— Oho, kāda tev slēdzene, – pasmaidīja Elīna. – Gluži kā viduslaikos, atslēgu piekarināsi uz nagliņas pie durvīm? Andris paskatījās uz viņu ar iecietīgu smaidu.
— Uz nagliņas? Mana meitene, tu esi kā bērns. Viņi vispirms meklē tieši tur. Nē, man ir drošāka vieta. — Un kur tad? – viņa ar ziņkāri sekoja viņam.
Viņš iegāja guļamistabā, atvēra savu masīvo drēbju skapi. Elīna vēroja, kā viņš izbīdīja vienu no apakšējiem atvilktnēm. Atvilktne bija pilna ar viņa rūpīgi salocītu veļu.
— Lūk, – viņš teica un nolaida atslēgu tumšo drēbju kaudzē. – Drošāku vietu nevar iedomāties.
Smaids noslīdēja no Elīnas sejas, istabā pēkšņi kļuva auksti.
— Andri, tu joko? Tas… tas ir kaut kā dīvaini. — Kas dīvains? – viņš nesaprata viņas reakciju. – Toties neviens neatradīs. — Bet, ja kaut kas notiks? – viņas balss kļuva klusāka. – Nu… ugunsgrēks?
Viņš pienāca un apskāva viņu plecos, viņa apskāviens vairs nešķita aizsardzība – tas šķita smags.
— Nu, kas par muļķībām? – viņš noskūpstīja viņu uz pieres. – Pirmkārt, esmu šeit, ja kaut kas notiks, es pats visu atvēršu. Otrkārt, nekas nenotiks, es kontrolēju situāciju. Tu atbrauci ar mani atpūsties, tāpēc atpūties. Nesaspied savu jauko galviņu ar niekiem, tas viss ir tavas drošības labad.
Šajā sekundē Elīna saprata, ka viņa nav viešņa, bet…
Viņa aizbēga pulksten trijos naktī, sagaidījusi, kamēr viņš aizmigs, viņa ielika roku viņa veļas atvilktnē, uztaustīja auksto metālu. Basām kājām, lai neceltu troksni, aizlavījās līdz vārtiņiem. Atvērusi slēdzeni, viņa skrēja pa tumšo meža ceļu gandrīz divus kilometrus, līdz noķēra mobilo tīklu, lai izsauktu taksometru.
Tas, ko Elīna piedzīvoja, nav iemīlējušā vīrieša ekscentrisks gājiens. Tas ir klasisks, piespiedu kontroles piemērs. Apskatīsim šo gadījumu sīkāk. Tas nav “rūpes”, bet gan hiperkontrole. Īstas rūpes paplašina cilvēka iespējas, kontrole – tās ierobežo. Rūpes – tas ir teikt: “Dārgā, ir vēls, varbūt nevajadzētu iet vienai? Ja vēlies, es iešu ar tevi.”
Kontrole – tā ir durvju aizslēgšana un atslēgas paslēpšana, atņemot cilvēkam pašu iespēju pieņemt lēmumu. Andris nerūpējās par Elīnu, viņš rūpējās par savu mieru. Viņa trauksme (kurai pamatā bija nedrošība, zaudēšanas bailes vai vēlme dominēt) bija tik augsta, ka vienīgais veids, kā ar to tikt galā, bija pilnīga sava “rūpju” objekta pakļaušana un imobilizēšana.
Slēdzenes un atslēgas simbolisms
Atslēga ir brīvības, izvēles un rīcībspējas simbols. Aizslēdzot vārtiņus, Andris atņēma Elīnai brīvību, bet, paslēpjot atslēgu, viņš izdarīja daudz briesmīgāku darbību: viņš atņēma viņai autonomiju.
Viņš ne tikai pateica: “Tu neiziesi,” bet teica: “Tu neiziesi bez manas atļaujas un manas līdzdalības.” Viņa frāze “Es kontrolēju situāciju” ir galvenā. Veselīgās attiecībās partneri kontrolē situāciju kopā, bet toksiskās – viens kontrolē otru.
Varas nelīdzsvarotība un vecums (57 gadi)
Ievērojama vecuma atšķirība bieži kļūst par katalizatoru šādiem scenārijiem. Vecāks vīrietis, kuram ir resursi (nauda, statuss, “dzīves pieredze”), var zemapziņā meklēt nevis līdzvērtīgu partneri, bet gan tādu, kuru var “veidot”, “mācīt” un “aizsargāt”. Viņa iecietīgais tonis (“mana meitene”, “jaukā galviņa”) nav apmierinājums, bet gan verbāls veids, kā nostiprināt hierarhiju “pieaugušais–bērns”.
Tā ir viņas jūtu un domu noniecināšana (“muļķības”, “nieki”), pēc būtības tā ir gāzlaiminga forma: “Tavas bailes nav reālas. Reāls ir tikai mans lēmums.”
Vistrakākā detaļa: atslēga veļā
Tā nav nejauša izvēle, bet gan dziļa simbolika, kas darbojas vairākos līmeņos. Absolūta robežu pārkāpšana: personīgās telpas robeža. Ievietojot atslēgu no viņas brīvības savā veļā, viņš simboliski absorbē viņas autonomiju, sajauc to ar savu “es”. “Īpašuma” zīme: Tā ir teritorijas iezīmēšana. Viņš slēpj atslēgu nevis mājā, bet slēpj to uz sevis – tas ir līdzvērtīgs tam, kā plēsējs slēpj medījumu.
Esmu pārliecināts, ka brīdinājuma zvani bija arī iepriekš. Notikums ar tālruni automašīnā – viens no tiem. Kontrole vienmēr sākas ar mazumiņu, maskējoties kā “sapratīgums” vai “mīlestība”.
“Kāpēc tev tikties ar šo draudzeni? Viņa tevi slikti ietekmē.”
“Šī kleita ir pārāk atklāta. Es negribu, lai uz tevi blenž, uzvelc citu.”
“Iedod man paroles no saviem sociālajiem tīkliem. Mums taču nav ko slēpt vienam no otra, vai ne?”
Tā ir tā pati “vardes vārīšanas” taktika, temperatūra pakāpeniski paaugstinās. Sākumā “padomi”, tad “lūgumi”, pēc tam “prasības”, un kādā jaukā dienā tu atklāj, ka sēdi aizslēgtā mājā, un atslēga no tavas dzīves atrodas atvilktnē ar svešu veļu.
Secinājumi: neļaut romantiskajai miglai apslāpēt instinktus
Elīnas bēgšana nebija impulsīva, bet gan pašsaglabāšanās. Viņas instinkts nostrādāja ātrāk nekā saprāts, ko nomākusi romantiskā migla un ilūzija par “spēcīgu vīrieti”. Šis stāsts kalpo par spilgtu atgādinājumu, ka drošībai ir jāsver vairāk nekā jebkuram “akmens sienas” solījumam.
Viņa aizbēga nevis no vīrieša, bet aizbēga pie sevis – pie savas brīvības, drošības un tiesībām pašai lemt, kur atradīsies atslēga no viņas durvīm. Šis notikums skaidri parāda, ka, pat vismīlīgākajiem vārdiem maskējoties, kontrole vienmēr ir attiecību beigas.
Patiesa mīlestība un rūpes ir uzticēšanās, kad atslēga no vasarnīcas karājas uz nagliņas pie ieejas, nevis tāpēc, ka tā ir drošāk, bet tāpēc, ka tevi neuzskata par lietu. Veselīgās attiecībās “atslēga” vienmēr atrodas starp abiem partneriem, nevis tiek noslēpta viena īpašumā, lai kontrolētu otra kustību. Šis gadījums ir aicinājums ikvienam kritiski izvērtēt, kur beidzas rūpes un sākas kontrole.
Vai esat saskārušies ar situācijām, kad “rūpes” pārkāpa visas iedomājamās robežas?
